Māju sajūta ārpus mājām
Kafejnīcā «Tērbata» esot īpaša atmosfēra. Zinātāji saka, ka šī vieta pat zīmē savus un pagaidām neatkārtojamus vaibstus pilsētas sejā, jo «Tērbatā» gribas atgriezties, lai brīvi pavadītu brīvu brīdi. Tas nav mazsvarīgi līdz sīkumam izplānotā ikdienā. Kafejnīcu «Tērbata» vada ZANE PIRSKO, kuras bērnība pagājusi Rūjienā, ģimnāzistes gadi Valmierā, bet tad viņa pati izlēmusi dzīvi griezt kājām gaisā: metusi sev izaicinājumu un vairākus gadus strādājusi ārzemēs, visilgāk Londonā. Pērn viņa atgriezusies mājās. To darījusi, lai būtu pavisam laimīga, un pašlaik viņa tāda ir.
Mēs satikāmies pasākumā, kuram bija svarīgs nosaukums «Ar pasaules pieredzi Latvijā». Tu biji viena no dalībniekiem, kas runāja par to, ko cilvēka dzīvē maina ceļš, attālums, kā jāmeklē iespējas...
Tolaik man šķita, ka ir īstais brīdis pamēģināt kaut ko jaunu. Es atceros to dienu, kad braucu prom uz nezināmu laiku, es vienkārši nopirku vienvirziena biļeti.
Tu aizbrauci uz Londonu?
Nē, vispirms es aizbraucu uz Ibizu (smejas). Es nezināju, kādas tur būs iespējas. Es tolaik teicu, ka vēlos izvēdināt galvu, ka veidošu savu nākotni... Man bija 23 gadi. Es it kā spītējot biju prom. Pati sevi tagad apbrīnoju un melotu, ja tagad teiktu: brauciet un dariet, kā darīju es! Negāja viegli, bet, ja tu esi jau tik tālu, tad nākas sākt sevi pierādīt.
Svešums, attālums maina cilvēku.
Noteikti maina. Man ar vecākiem bija un joprojām ir cieša saikne, un vienmēr esmu jutusi un saņēmusi viņu atbalstu. Vecāki vienmēr satraucas, rūpējas, gaida... Esot prom, tu saproti, ka tevi mīl, bet mīļie ir tālu un ārpusē uzreiz nav cilvēku, kas būtu tavējie. Tad pašam viss jāpanāk — nav darba, jāmeklē. Jāatrod arī, kur dzīvot, jāmācās valoda, lai tevi saprastu. Kas tobrīd notiek? Tu vienkārši nenormāli ātri pieaudz.
Tas viss notiek, esot prom no zināmā, ierastā?
Jā. Mainās arī vērtības un prioritātes. Un nav svarīgi, kur tu esi, jo ir svarīgi, ko tu dari, cik daudz. Un jādara ir daudz. Ibizā es sabiju neilgi, tad devos uz Londonu.
Savējie, mīļie un draugi joprojām bija un palika Latvijā. Bērnība pagāja Rūjienā, tad ģimnāzija Valmierā, tad darbs Rīgā. Būtībā tu esi vidzemniece ar Londonas pieredzi...
Četratā no mūsu klases mēs šturmējām Valmieras Valsts ģimnāziju, un visi izturējām konkursu, visi mācījāmies. Kad skolu pabeidzu, man bija klasesbiedri, kas skaidri zināja, ka būs ārsti, juristi, bet es biju pārliecināta, ka man jābūt un jāstrādā ar cilvēkiem. Vienu brīdi domāju, ka būšu žurnāliste, jo skolas laikā pastrādāju Rūjienas televīzijā.
IR PATĪKAMS SATRAUKUMS par to, kāda nākotne te briest un top, jo cilvēki, kas ir mācījušies Valmierā, grib atgriezties, redz izaugsmi un ģimenes dzīvi šeit, — tā kafejnīcas «Tērbata» vadītāja ZANE PIRSKO. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv