Mans piecdesmitgadnieka skats jeb Viss ir galvā
Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu, viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.
Rakstniekam bieži jautā par viņa pirmo lieldarbu — romānu “Skolotāji”(2018), kas pērn ar zīmīgu punktu noslēdza lasītāju iemīļoto sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, vēsturnieka Kaspara Zeļļa vērtējumā — mūsdienu rakstnieku vidējās paaudzes elites skatījumu uz mūsu vēsturi. Kas zina, varbūt maģiskā socreālisma (Akmentiņa termins) žanrs Latvijā ir uz palikšanu... Viņa sentimenta un vieglas ironijas cauraustie teksti to stiprina. Šogad rakstnieks par “Skolotājiem”saņēma Dzintara Soduma balvu un AKKA/LAA Autora balvu.
Andrim šoruden apritēja apaļi piecdesmit. Viņam ir trīs dēli, vairākas grāmatas un pilna azote ideju. Bagāts. Vīrs, kurš kādā intervijā pasmīn: nevajag sevi iztaisīt par pārāk svarīgu.
AKMENTIŅŠ UN PILSĒTA. Ko tev nozīmē Valmiera?
Attiecībās ar pilsētu ir tāpat kā pirmajā mīlestībā: sirds iedrebas... kaut arī liela nākotne tāpat nav paredzama. Alūksni manī nekas nevar izdzēst, tomēr piedzimis esmu Valmierā, Beātes ielas namā, kur vēlāk bija mūzikas skola. Pie Valmieras laika piederas 5. vidusskola, Gauja, sports, grāmatas, mūzika, — viss tādā romantiskā sirsnībā, īstajā dzīvē bija sarežģītāk. Valmierā mīlestību pret slēpošanu nostiprināja Viesturs Priedītis un Valdis Vanags. Joprojām ziemā slēpoju, tas man ir lādiņš — turēt sevi formā, rakstnieks nevar strādāt tikai ar smago pildspalvu. Toreiz skraidīju uz “Liesmas”redakciju, gribēju studēt žurnālistiku. Pirmie dzejoļi radās skolas laikā Valmierā. Pie Aivara Panova pulcējāmies, tur bija sasauksme, meitenes, balti cimdi un veļas knaģis, kurā turēt cigareti, lai dūmu smaržu nejūt... Valmierā bija tāds kā dalījums kastās: varoņi vispār bija sparīgi zēni un meitenes visur, Viesturskolai bija teātris, 4. vidusskolai sports, mūsu 5. vidusskolai tika elektriķi... Skolotājs Kego, manuprāt, bija ģeniāls fiziķis. No darbošanās toreizējos zetos gan neko daudz neatceros, bet tagad tās elektriķa prasmes tiešām noder, manas vecmammas mājās Akmentiņos Alūksnes pusē darāmā pietiek.
Kas vajadzīgs, lai tu pilsētā justos labi? Lai mani liek mierā... Pilsēta ir cilvēku radīta vide, kurā vajadzētu justies labi, bet nez kāpēc cilvēks tur nemaz tik labi nejūtas, grib mukt kaut kur citur, sapņo par lauku māju, un tad vienā brīdī notver vecums un atskārsme, ka dzīvē nemaz tik daudz nevajag, un tad galu galā vajag tikai krustvārdu mīklas un televizoru...
PIESTĀJIS VALMIERĀ. Dzejnieks Andris Akmentiņš pie Dzirnavu ezeriņa un savējās — Valmieras 5. vidusskolas. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv