Kā nonācāt Valmierā?
Mēs ar ģimeni pārvācāmies no Jēkabpils uz Valmieru, kad uzsāku mācības 5. klasē. Tolaik Jansoni izveidoja mākslas skolu Valmierā, un biju tās pirmajā metienā. Pabeidzu astoto klasi Viesturos un iestājos «lietišķajos» – tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā.
Vēlāk piedzima meita, tāpēc neklātienē studēju Mākslas akadēmijā, Pedagoģijas nodaļā. Tad vēl bija neklātienes nodaļa – gleznošana, zīmēšana, figurālā kompozīcija. Tur uzņēma tikai tos, kam bija vismaz divu gadu darba stāžs, tādus «svaigus gurķus» nemaz neuzņēma. Es izturēju konkursu. Tolaik es jau strādāju Skolēnu namā, vadīju ādas apstrādes pulciņu.
Bet arī iesakņojāties šeit?
Valmierā esmu dzīvojusi stacijas galā, Laicena ielā, Jāņparkā, tad Valmiermuižā, un tad šī pēdējā vieta – Beverīnas novadā, kad mēs ar vīru aizmukām no pilsētas.
Apprecējos, bija divi bērni, tad dzīvojām Jāņparkā, vēlāk Valmiermuižā bija māja, bet tad sapratām, ka mums ir jābūt vieniem pašiem – laukos. Mums tā doma abiem ar vīru bija jau pirms tam, ka gribam laukus, bet tad bērni bija mazi. Uz Beverīnas novadu mēs atnācām pirms gandrīz 20 gadiem, kad lielais bērns studēja un mazākais bija jau tik liels, ka jau mācījās pamatskolā un bija gana patstāvīgs.
Pārnākot no pilsētas dzīvot uz laukiem, nebija bail, ka viss jauns, citi darbi utt.?
Pirmajā brīdī es sabijos no tā, kādā stāvoklī bija māja, arī tā bija mums par lielu, bet tāda gadījās. Šeit apkārt bija maz zemes, citos pārdodamajos īpašumos klāt bija daudz zemes vai mežu, tas uzreiz bija cits cipars, bet mēs ilgi nedomājām, bija jādara. Mazgāju griestus, špaktelēju, berzu kāpnītēm eļļas krāsu nost, es pati brīnos un domāju, ka es tam tagad nemūžam nevarētu pieķerties. Tagad liekas neticami, ka mēs to visu esam izdarījuši.
«Skolā ir garīgais, mājās fiziskais darbs, tas viens otru līdzsvaro,» tā GIJA KARĀNE raksturo savu atjaunošanās un dzīvesprieka formulu. Elīnas Kristiņas foto