Mēs

Tas pastāstiņš no laikiem, kad pēc darba vietas ieteikuma dzīvokļus “iedalīja”, ko mūsdienās jaunajiem pagrūti saprast. Bet 70. gadu sākumā tā reizēm gadījās gan.

Abi strādāja vienā darba vietā — Valmieras tipogrāfijā. Aldis mehāniķa pienākumos bija atgriezies pēc trīs gadu dienesta ziemeļos un ar prieku pieņemts atkal. Pirmajā reizē viņš bija tikai paspējis uzstādīt poligrāfijas iekārtas jaunuzceltajā tipogrāfijas ēkā, tad iesaukts armijā. Savukārt valmieriete Marlēna, pēc vidusskolas atnākusi strādāt, tepat tipogrāfijā apguva augstspiedes iespiedējas amatu. Latvijas poligrāfijā tie vēl bija svina formu un linotipu gadi, ne datorsalikuma, ne ofseta laiks vēl nebija atnācis, Aldis  vēl atceras, ka vecajā tipogrāfijā milzīgos papīra ruļļus vispirms sadalijuši ar cirvi... Bet labi poligrāfiķi un uzņēmuma patrioti te bijuši vienmēr. Arī jaunu meiteņu toreiz, 60. gados, nav trūcis, tikai mehāniķa acis arvien biežāk kavējušās pie vienas — Marlēnas. Viņa bija uzņēmusies grāmatu izplatīšanu, un tas abus tuvināja: Aldi vairāk interesēja grāmatas par  sportu, ģeogrāfiju un vēsturi, Marlēnu — piedzīvojumu sērija un romāni. Kā liecinieces no abu jaunības vēl tagad plauktos rindojas enciklopēdijas, dabas un ceļojumu sēriju strīpainās muguriņas, un Aldis lietpratīgi vērtē: tālaika izziņu literatūrā var atrast arī šo to vērtīgu, un grāmatas izmest nekad nav vienkārši.

VALMIERĀ. Marlēna un Aldis Spranči 2020. gada 5. decembrī. Pašvaldības foto