Mīlu cilvēkus tādus, kādi viņi ir
Pilsētas klusajā centrā kādā namiņā gaisma parasti iedegas vēl puskrēslā: trauslā Ilga ir tāds putniņš, kas agri ceļas. Viņas brīvprātīgo darbu pērn novērtēja, titulējot par Goda valmierieti. Tas gan nav darbs, bet hobijs, kaut arī reizēm no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā, Ilga saka.
Ap gadu miju mēdzam runāt par brīnumiem. Vai ticat, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk?
Jā! Brīnums ir ziedos, kas izplaukst decembrī. Brīnums ir tajā, kad cilvēks piezvana un saka: esmu gatavs jūsu biedrībai palīdzēt ar finansēm! kas jums pašlaik visvairāk būtu vajadzīgs? Un kur tad vēl Ziemassvētku lielais noslēpums… Man pašai gada brīnums bija konkurss Valmieras muzejam — pieteikties izgatavot XIII — XV gadsimta Hanzas laika tērpus. Domāju ilgi, tomēr pieteicos. Tas bija liels izaicinājums, lai gan esmu profesionāla šuvēja modelētāja, rokdarbi vienmēr patikuši.
Tas acīmredzot arī gada darbs?
Tādas lietas cilvēki parasti neuzņemas, jo tas ir milzīgs darbs, ja dara pareizi. Pati brīnos, kā to uzdrīkstējos. Tas bija absolūts roku darbs, tikai kādos 10 procentos ar šujmašīnu, un prasīja četrus mēnešus. Tapa divpadsmit tērpu komplekti, Hanzas laika vienkāršajiem ļaudīm un dižciltīgajiem, gandrīz visi oderēti, apdarināti ar zīdu un samtu.Tagad zelta un sudraba diegus var iegādāties, vajadzīgas arī dabiskās kažokādas, kokvilnas samts. Ir jau tiesa, ka katrai šuvējai, kas par to interesējas, māja pilna ar samta gabaliņiem, bet te apjoms bija liels. Meklēju internetā un literatūrā visus iespējamos materiālus, protams, mani arī konsultēja. Braucu meklēt materiālus, purināju savas lādes, atpirku no citiem, draugi palīdzēja.Tomēr rezultāts bija skaists… es izdzīvoju to laiku, iegūstot milzumu informācijas, ceļojot laikā pa citiem gadsimtiem — tas nav kā mūsdienu kleitu uzšūt.
Cenšos strādāt godprātīgi, darbs man vienmēr bijis kā hobijs. Un šis darbs deva apziņu, ka to krāšņumu redzēs mani bērni, mazbērni un nākamās paaudzes, nebūs kauns. Man bija neizmērojams gandarījums un prieks, kad nupat piektdien pirmoreiz redzēju visus tērpus kopā demonstrējam, es vēlreiz izdzīvoju tos gadsimtus… un liels apjukums: vai tiešām tik daudz esmu spējusi izdarīt?
Tagad pārdomājot jāatzīst, ka tā lielā darba dēļ no kaut kā bijis jāatsakās, diemžēl nevarēju tikt arī uz 3x3, kur vienvasar pastrādāju Priekuļos, mācīju tautiskā krekla šūšanu.
ILGA MAURIŅA, Valmieras Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv