Mums jābaidās pazaudēt savas bailes
Tas, ka Rīgā vakar grupiņa antivakseru centās – ar svilpieniem un trokšņiem traucējot valsts galvas un tieslietu ministra uzrunas – izjaukt Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu, ir pretīgi, bet diemžēl neizbēgami.
Cīņa par tautas simpātijām ir zaudēta, un tas padara vakcinēšanās vajadzības noliedzējus arvien paštaisnākus un agresīvākus, bezkaunīgākus un tāpēc arī nožēlojamākus. Varbūt vakardienas trokšņotāji pat sacerējās, ka kāds metīsies viņus gaiņāt un bukņīt, tādējādi vairojot apskādēto lielummāniju un vēlmi pēc publicitātes. Taču šī jezga tikai ilustrēja austrumu parunu par suņiem un karavānu...
Vakardienas cūcība man lika atcerēties teju jau trīs desmitgades vecu notikumu – Astram veltītās piemiņas plāksnes atklāšanu turpat, pie Rīgas apgabaltiesas nama, 1993. gada novembrī. Toreiz ap Aivaru Endziņu, 5. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, sapulcējās grupiņa kareivīgu sirmgalvju, kuri viņu skaļi un ar klaju baudu lamāja par «žīdu pakalpiņu». Nabaga pārpratumpatriotu saujiņas uzbrukumu, viņuprāt, «brīvās Latvijas ienaidniekam» vadīja enerģisks kungs ar tā dēvēto Šveika cepuri* galvā, taču man īsti neizskatījās, ka viņš būtu Volhovas purvus bridis vai izsēdējis filtrāciju.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv