Mums vajag kādu trako

— Kopš 1993. gada man ir sava saimniecība Saktas, kurā no dažiem hektāriem esam izauguši līdz pusotram tūkstotim šobrīd. Tad 2005. gada rudenī mani uzrunāja bijušais Kunturu saimnieks Guntis Jugbārdis — nu jau viņš citā saulē, vai es negribot pārņemt cūkkopību Kunturos. Jutos nedaudz šokēts, taču tobrīd šķita, ka graudkopība un cūkkopība ļoti labi sader, un pēc ilgām pārdomām piekritu. Desmit gadu garumā mēģinājām Rūjienas apkaimē attīstīties ar kautuvi un nelielu pārstrādi, tirdzniecību utt., utt. Mēs cūkkopībā neesam liels uzņēmums — līdz 5000 cūkām, tas šajā nozarē nav daudz. Tā tos 11 gadus esam nopietni, smagi strādājuši, ļoti daudz domājuši, esam satikuši un strādājam kopā ar interesantiem un foršiem cilvēkiem. Manā līdzšinējā jomā — Saktās un Kunturos — esam 70 cilvēku kolektīvs. Uzņēmumi attīstījušies, tie strādā stabili, domājam par pārstrādes ceha celtniecību Kunturos un Lauku atbalsta dienestā esam ieguvuši apstiprinājumu šim projektam.

Pagājušā gada oktobrī pilnīgi negaidīti mani uzrunāja SIA Naukšēni valdes priekšsēdētājs, atklājot savu vēlmi pensionēties, bet lai šeit viss turpinātos un nebūtu ražošanas pārtraukuma, lai cilvēkiem būtu darbs un iztikšana tepat uz vietas. Acīmredzot viņš par savu turpinājumu bija saskatījis mani, lai gan es ar šo vārdu saprotu mūs — visu savu komandu, jo zinu, ka viens es nevaru ļoti daudz izdarīt un spēks mēs esam tikai kopībā. Mēs šeit ienākam uzreiz vairāki cilvēki — arī finanšu pārzine Gunta Bole un lopkopības speciāliste Santa Preimane. Gribam Naukšēnus padarīt par stabilu un attīstībā uz augšu ejošu uzņēmumu. Tādu mērķi esam sev nosprauduši, kā izdosies, to redzēsim.  Par sevi varu pateikt, ka man dzīvē materiālais ieguvums nav obligāts, bez kā es nevarētu iztikt, bet apzinos, ka tas ir ļoti nopietns darbs vismaz desmit gadu garumā, kamēr ražošana būtu pacelta labā līmenī ar ļoti, ļoti lieliem ieguldījumiem, ar ļoti lielu darbu un ļoti lielu izdomu plus veiksmi, kas noteikti vajadzīga. Tā es jauši vai nejauši esmu nonācis ar vienu kāju Naukšēnos.

Esat jau paspējis iepazīties ar ražošanas nozarēm un izanalizēt to darbību?

Protams, esmu, jo pēc uzaicinājuma kļūt par Imanta Kamzola darba turpinātāju, godīgi atzīšos, meklēju argumentus, kāpēc varbūt to nedarīt un tā delikāti atteikt. Mani personīgi uzrunāja iepriekšējā valdes priekšsēdētāja un lielāko kapitāldaļu turētāju attieksme, nedomājot par savu materiālo labumu, kā kaut ko vairāk vai dārgāk pārdot, lai nopelnītu paši, bet patiesā vēlme, lai būtu turpinājums. Gribu pateikt trīs lielus paldies — Visvaldim Skujiņam, ar kura svētību savulaik viss, arī SIA kantora ēka un daudz kas cits šeit ir būvēts, — bez viņa Naukšēni nebūtu tādi, kādi tie ir šodien;  otrs lielais paldies Imantam Kamzolam par to, ka viņš spējis visos pārmaiņu laikos un krīzēs noturēt un saglabāt saimniecību, kas nav saraustīta gabalos; savukārt trešais paldies, protams, darbiniekiem, kas šos gadus dzīvojuši, strādājuši, domājuši.