Mūsu galveno vērtību pamati

Kā kļuvi par mācītāju?

Mana dvīņu māsa ir aktrise. Arī es pēc vidusskolas domāju, ka būšu aktieris, lai gan mani vairāk interesēja režisora profesija, bet vispirms nācās doties armijā. Kad 1991. gadā visas baznīcas vērās vaļā, mamma bija sākusi aktīvi iet uz Torņkalna baznīcu. Viņa atsūtīja man uz armiju evaņģēliju. Es to izlasīju un, lai arī daudz ko nesapratu, saņēmu tādu kā impulsu. Pēc dienēšanas Baltkrievijā atbraucu atpakaļ uz Latviju, mamma mani aizveda pie mācītāja, viņš mani nokristīja. Pēc tam gāju arī iesvētes mācībā. Tieši tur no kādas sievietes saņēmu tādu kā uzaicinājumu – viņa stāstīja, ka būt par mācītāju ir aicinājums, ko Dievs ir devis vīrietim. Man toreiz bija 21 gads, un tas mani kaut kā aizķēra. Kādā rītā pamodos, saule spīdēja, un es nodomāju – ja jau es esmu vīrietis, tad Dievs mani ir aicinājis būt par mācītāju. Tajā laikā man pat nebija nojausmas, ko mācītāji dara, vien biju redzējis viņus vadām dievkalpojumus. Atskatoties uz to, ka es pieņēmu šo aicinājumu, man liekas, ka tas tiešām bija tāds Dieva brīnums. Par mācītāju es kļuvu 29 gados. Pirms tam es vēl izmācījos Policijas akadēmijā par izmeklētāju. Kad man prasa, kā mācītāja amats savienojams ar policista, es atbildu, ka policists sargā cilvēku fiziski, bet mācītājs – garīgi.