Mūžs izglītībā

Teicāt, ka esat izglītībā visu mūžu. Kā jauns puisis līdz tam nonāk?

Mani saslimdināja Valmieras 5. vidusskola. Es vienkārši ieraudzīju savu skolu tādā gaisotnē, ka man tā patika! Ļoti augstu vērtēju skolotāju darbu tajā laikā, īpaši toreizējo direktoru Ināru Riekstiņu un angļu valodas skolotāju Maiju Spilbergu. Pateicoties viņiem, saslimu ar izglītību un angļu valodu — uz mūžu. Ar Spilbergu kašķējāmies gan ne pa jokam, bet tas bija derīgi man, tādam jaunietim, kas drīzāk bija kā protestants... Sarunas ar Ināru Riekstiņu bija tādas, ka es to vēl tagad izjūtu, pats direktorējot jau kuro gadu. Maija Spilberga pamodināja manī motivāciju strādāt pašam ar sevi: līdz tam angļu valodu vispār nezināju, bet pēc vidusskolas varēju divus gadus to mācīt bērniem Matīšu skolā, alternatīvajā dienestā. Pēc tam iestājos universitātes Pedagoģijas fakultātē — uz angļu valodu, protams. 

Bijāt vienīgais puisis?

Nē, bija vēl kāds, bet meitenes — 37, es skaitīju (smejas)...Bet no mana kursa šobrīd izglītībā gan ir tikai daži. Tolaik saskatīju, ka tā patiesībā ir valsts izšķērdība: jauni cilvēki ir tik ļoti vajadzīgi izglītībā, viņi tiek sagatavoti, bet uz skolu neaizies! Tā arī bija.

Ieguvu bakalaura grādu, tad, paralēli studējot maģistrantūrā izglītības zinātnes, pasniedzu lekcijas profesionālajā leksikoloģijā angļu valodā  augstskolā Turība. Vēl, blakus tam  trīs gadus strādāju Saeimā, tehnikas nodaļā. Tas bija mans pirmais kolektīvs, kurā mācījos atbildību, savstarpējās darba attiecības, ģimeniskumu, koleģialitāti augstākajā pakāpē, ticību tam, ko daru. Bija interesantas sarunas ar tālaika deputātiem, ar Saeimas kolēģiem, arī tagad ar prieku kādreiz ieeju aprunāties ar tiem, kas vēl tur strādā.

  Jūsu otrais kolektīvs — Vinda. Toreiz jaunatnes centrs jau tā sau­cās?

Jā, Vindas vārdu ieguva 1999. gadā, Mairas Viateres laikā. Par centra vadītāju kļuvu 2001. gadā, pēc Ervīna Nolles. Maira bija iesākusi daudz zīmīgu lietu, kas svarīgas  interešu izglītībā un  ārpus tās, lietās, kas saistās ar jaunieti pilsētā. Es, ienākot Vindā, apjautu šos stūrakmeņus: uz interešu izglītību jā­skatās tāpat kā  uz vispārējo izglītību. Tobrīd biju skaļš — varbūt pārāk — un stingrs savā pārliecībā, ka to nevar nošķirt no izglītības, ka tā ir pievienotā vērtība mācību procesam. Tajā laikā sākām skaļi runāt par vērtībām, sākām izšķirt, ko bērnam un jaunietim var dot kultūra, māksla, kā tā izpaužas dziedāšanā, dejošanā, muzicēšanā, kāpēc tik svarīga un nepieciešama šajos procesos ir tehniskā jaunrade, ka tā ir jāuztur, jo atrodas izmaiņu priekšā, ir apdraudēta. Šodien mēs jau redzam, ka tehniskā jaunrade nepelnīti aizmirsta, tā pamazām pazūd, — to var just bērnos, skolā. Un — sports! 

Ko tolaik uzskatījāt par galveno?

Es domāju — katra nodarbība bija svarīga, nevienu jomu neizvirzījām pārāku par citām. Mums pievienojās kultūra, māksla, sports, 2004. gadā mēs apvienojāmies ar tehniskās jaunrades centru, un tas mūs arī stiprināja. Bija daudzas sarunas, pilsētas domes iniciatīvas, mans redzējums, ka interešu izglītībai jābūt vienotai, un mēs to panācām — visi kopā. Centos bagātināt bērnu pieprasījumu  pilsētā, mudināt viņus  saskatīt vērtības, ko mēs varam sniegt. 

Kāda bija jūsu komanda?

Es Vindā satiku ļoti spēcīgus cilvēkus. Mēs visi kopā veidojām to interešu izglītības satvaru, un mums bija svarīgas visas kopīgās vērtības, lai mēs turētos kopā un sniegtu šīs vērtības tālāk. Ticējām, ka varam to izdarīt daudz labāk nekā mācību procesā  skolā, jo — bērni pie mums nāca paši, no brīvas gribas. Skolā mācību process likās nošķirts no bērna vērtību audzināšanas, mums šķita, ka Vindā  bijām daudz tuvāk bērnam, ka runājam ar viņu caur sirdi, ka tā ir sirdslieta. Ne hobija izglītība, bet sirds audzināšana! Bērni pēc skolas nāca pie mums un ar prieku darīja to, ko vēlējās, kas viņiem patika. 

Es vēl šodien augstu vērtēju katru Vindas darbinieku, bērnu vecākus. Viņos es redzēju ticību tam, ka mēs dodam bērnam izaugsmi, dodam humanitāro, cilvēcisko  pusi. Sirds izaugsmi! Tajā laikā  tas bija tik ļoti svarīgi…Mēs dzīvojām kā vesela kopiena!

Uzaicināju strādāt pie mums interesantus cilvēkus, un man ir prieks, ka vairāki no viņiem ir izglītībā joprojām, pēc nu jau padsmit gadiem. Vindas laiks viņiem deva pamatu un pieredzi darbā ar bērniem, man savukārt šķita ļoti svarīgi, ka bērni dzied, dejo, mīl mūziku. Ļoti augstu vērtēju Liānas un Ivara Ozoliņu darbu tautas deju kolektīvos, caur viņiem saskatīju šo nepieciešamību pēc tautas dejas, pēc Dziesmu svētkiem. Fantastisks cilvēks bija Aelita Ozoliņa, kas veidoja jauniešu ansambļus, mācēja runāt ar viņiem. Aigita Guoģe-Lapiņa, Inese Krujele, Vindas labie draugi Miltoviči, lieliskais pāris Guntars un Ilvija Aizupieši... Katrs no šiem cilvēkiem kaut ko būtisku ir atraisījis  jauniešos. Guntars, piemēram, izveidoja pilsētā pirmo skaņu ierakstu studiju jauniešiem, Ilvija strādāja ar jauniešu vokālo attīstību. Mūziku pavērsām vairāk jauniešu virzienā, ja tā var teikt. Piesaistījām grupu Apvedceļš — Jānis Krūmiņš attīstīja ģitāras spēles kā hobija pamatus Valmierā, Andis Mincis mācīja bungas zēniem un meitenēm. Pateicoties abiem Ozoliņiem tautas dejās, ne mazāk arī Oļesjai Gondarjukai un Solveigai Ziediņai ar grupu Modus, bērni un jaunieši Valmierā ieraudzīja, ka var dejot arī citādi, nekā tolaik bija ierasts! 

Sportā — ienāca Dainis Ābols un  vēl pirms VOC laikiem cēla saulītē florbolu, ienāca daiļslidošana.  Mākslā — atdzima keramika, uztaisījām Cepli. Tehniskā jaunrade bija ļoti augstā līmenī — pa zemi, pa gaisu, pa ūdeni. Tas vēl šodien ir ļoti svarīgi, man būtu žēl, ka kaut kas tā nemanāmi izgaistu... Vajadzīgi cilvēki, kam tā ir sirdslieta.

  Spēja turēt krunku — tāds teiciens būtu vietā, atceroties manas vietnieces — Kaiju Mucenieci, Ligitu Roziņu un Gitu Krūkli. Aiz Ligitas stāvēja ļoti spēcīga tehniskā jaunrade, vispirms jau Gulbītis — mūsu autoritāte Harijs Gulbis, tehniskās jaunrades centra direktors.  Uzturējām spēkā paaudžu stafeti: jaunieši uzņēmās strādāt ar mazajiem modeļbūvētājiem, un tādā pēctecībā no tīrradņiem izveidojās profesionāļi: Andris Taurītis, Jānis Nabokins, Pēteris Dūnis, šie trīs čaļi tagad joprojām ir automodelismā, nesen Andris un Jānis atgriezās no ASV, kur uzstādīja kārtējo pasaules līmeņa trasi... Automodelisms it kā ir šaura līnija, bet arī tās šaurās ir svarīgas, īpaši tad, ja ar jaunajiem strādā harismātiski cilvēki, tādiem jaunieši seko, — kā šiem trim. Un tālāk: vai Latvijai nevajadzētu vīrus, kas rada pasaulei jauna tipa ātrvilcienus, lidmašīnas?

Izvirzījām uzdevumu — tehnisko jaunradi arī meitenēm. Pateicoties Ligitai Roziņai, Litai Feldmanei, Zintai Irbei, Vingrai Šinkovai, Gunāram Puriņam, Gintam Teterim,  centāmies kopt šo lauciņu maksimāli dziļi, piepildot bērnu brīvo laiku ar visām iespējamām vērtībām, par kurām šodien iestājas skola — personību, individualitāti. Zelta vērts cilvēks Vindā toreiz bija un tagad joprojām ir Dzirkstīte Stūraine, viņas sirdsdarbs ar mazajiem Ziķeriem. 

 Vinda bija un ir nozīmīgs spēlētājs Valmierā.

Tāpēc arī mūsējos vērtēju ar domu — ko cilvēks dara ne tikai Vindas, bet arī Valmieras labā.Tolaik sāka spēcīgi attīstīties jaunatnes politika kā vērtība, 2008. gadā tika pieņemts Jaunatnes likums. Mūsu izpratnē tas ietvēra arī nepieciešamību izvirzīt lokālu mērķi — veidot drošu dzīvi Valmierā, un ar to sapratām arī sistemātisku preventīvo darbu ar potenciāliem likumpārkāpējiem jauniešiem, sadarbību ar sociālajiem dienestiem, ar policiju, īpaši ar Aldi Ozoliņu, mūsu domubiedri bija Jānis Olmanis, Eva Sāre. Preventīvajā darbā viss nāk smagi, ļoti grūti redzēt rezultātu. Domāju, ka mums tomēr izdevās kādu daļu jauniešu integrēt Vindā.

Veidojot jaunatnes politiku pilsētā, uzrunājām talantīgus cilvēkus ar domu ieinteresēt jauniešus ar dažādām iespējām izpausties savos hobijos, piedalīties konkursos.  Notika dzejas un sarunu vakari, tikšanās, fotoizstādes, netradicionālu filmu vakari. Vienbrīd aktieris Krišjānis Salmiņš strādāja ar teātra interesentiem, strauji attīstījās jaunais fotogrāfs Emīls Vanags. Auglīga sadarbība kādus sešus gadus bija ar Oplandes apgabalu Norvēģijā, ar Lillehammeri, — process, kurā jaunieši varēja pārstāvēt savu kultūru un justies stipri tajā. Renārs Veličko tad vēl mācījās ģimnāzijā, kad norvēģi bija pārsteigti par viņa muzicēšanu, arī Lieni Šomasi viņi ievēroja Lillehammerē jauniešu kultūras festivālā un pēc gadiem priecājās, ka Liene kļuvusi slavena arī Latvijā. 

No tā laika manī ir doma par to, cik ārkārtīgi nozīmīgs jauniešu izaugsmē ir valsts atbalsts, nodrošinot viņiem labas iespējas saskarsmē ar kultūras profesionāļiem. Norvēģijā redzēju augsto līmeni, kādā notika šie festivāli, kā profesionāli skatuves cilvēki strādāja ar skolu jauniešiem. Man ir bažas par to, cik ilgi Latvijā vēl spēsim uzturēt korus, deju kolektīvus un ansambļus, ja jau tagad 7.-9. klašu vecumā sākas problēmas ar dejotājiem, citu kolektīvu dalībniekiem, savukārt arī lielā daļā vecāku šīs vērtības vairs neliekas nozīmīgas. 

 Vinda pilsētai devusi un turpina dot Pūķu svētkus, Ziemassvētku koncertus, gadskārtējās darbu izstādes, — tie ir sasniegumi, un man vienmēr bijis prieks, redzot interesi par tiem ne tikai Valmierā un apkārtnē, bet visā Latvijā. No augstākstāvošajiem ne vienmēr sagaidījām novērtējumu, tāpēc cīnījos, norādot, ka Izglītības likums runā par vispārējo un interešu izglītību kā vienu veselumu. Es to saprotu tā: hobijs kā sirdsaudzināšana, un tā ir liela lieta.   

REIZ VALMIERĀ. Pie muzeja 1. septembrī. Foto no "Vindas" arhīva