Nav laika novecot
Ķoņu pagasta Dzirnavās 19. oktobrī kuplā ģimenes lokā savu 91. dzimšanas dienu nosvinēja DROSMA EDULE. «Gan dzimšanas, gan vārda diena man vienā datumā, tā nu visu mūžu, lai to vārdu attaisnotu, vajadzējis būt drosmīgai,» stāstījumu par savu dzīves gājumu sāk žirgtā jubilāre.
Pirmajos ulmaņlaikos
Ulmanis bija brīnišķīgs onkulis, vienmēr, kad atbrauca uz Rūjienu, tirgū nopirka visus grābekļus un karotes, ko izdalīja vīriešiem un sievietēm, pats sev nopirka cepuri ar nagu. Šķiet, 1938. gadā, kad viņš bija aicināts uz Ramatu, brauca garām tieši tad, kad mēs dzinām govis ganos, šoferis apturēja mašīnu un pašam mazākajam ganiņam, kas vēl skolā negāja, prasīja, vai viņš pazīst to onkuli. Jā, Doktors Kārlis Ulmanis! Toreiz bija, kā saka, katrs savā darbā, visi valsts darbā, tāpat jau visiem nebija labi, kaut cilvēks Latvijā savu dvēseli bija ielicis. Tagad neviens to neievēro, un tas tā sāpina sirdi, ka tur augšā tik traki strīdas un pilnīgi veltīgi — jāstrādā, darīt vajag! Šolaiku brīvajā Latvijā nav vairs tādas mīlestības ne pret tautu, ne pret darbu, un trakākais ir tas, ka labprātīgi aizbrauc prom vairāk nekā pēckara izvešanās. Šodien tāda tehnika pieejama, mēs visu ar rokām darījām. Mana mamma ģimenē bija astotais bērns no 12, visi mani onkuļi strādāja pie saimniekiem, bet vēlāk Ulmanis viņiem palīdzēja tikt pie saviem mājokļiem, tikai tagad vairs nav, kas tur iekšā dzīvo, visi miruši, bet jaunajiem jau neko nevajag.
DROSMA EDULE: «To vārdu mana tante izvēlējusies, skolā mani sauca vai nu par trusīti, vai drosmīgo, bet, kad strādāju pagastā, pārējie pagastveči par drostaliņu dēvēja.»
Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv