Ne velti ir teiciens: nekaitiniet pavāru!
VENERANDA BELAJA — Latvijas Amatniecības kameras amata meistare, pavāre, konditore, Valmieras tehnikuma jauno pavāru un konditoru skolotāja, kas no sirds mīl savu arodu, kam atdevusi jau 40 darba gadus. Dzīvo un strādā ar pārliecību, ka pavārmāksla arī ir zinātne.
Ar saknēm Latgalē
Veneranda dzimusi Rēzeknē. Bijusi maziņa, kad ģimene pārcēlusies uz Vidzemi. Veneranda atceras:
«Tēvs bija celtnieks, viņš uzcēla Rēzeknes slimnīcu. Māmiņa — mājsaimniece. Latgaliešu ģimeniskums, tikumi un tradīcijas atnāca mums līdzi uz Mūrmuižu. Tēvs no Latgales uz šejieni atveda pat maizes krāsni. Mājā bija atsevišķa maizes cepšanas istaba. Bērnība kopā ar divām māsām pagāja Mūrmuižā, mācoties J. Endzelīna pamatskolā. Zināju, ka tālāk mācīšos par konditori, jo ļoti garšoja bulciņas. Mūsmājās visu gatavojām paši. Bija govis, cūkas, dārzs. Piektdienu vakaros kopā ar vecmāmiņu, mammu un vecāko māsu tīrījām maizes istabu, lai pēcāk divās abrās mīcītu maizi. Neaprakstāmas sajūtas! Cepām maizi ar plaucējumu, saldskābmaizi, arī baltmaizi. Galvenā maizes mīcītāja bija vecmāmiņa. Sestdienā, ieejot maizes istabā, bija jābūt baltam priekšautam un matiem apsietiem ar baltu lakatiņu. Tas bija stingri jāievēro. Maizes cepšanas rituāls man nāk līdzi visu mūžu.»
Kuģa koks
Sapni par konditoreju un pavārmākslu Veneranda piepildīja, mācoties Smiltenes tehnikumā. Viņa stāsta:
«Valsts eksāmenus nokārtoju uz teicami, iegūstot tehniķa – tehnologa diplomu, kā arī pavāra piekto kategoriju. Ko tālāk? Tehnikumā bija interesanti darba piedāvājumi, visvilinošākais — astoņu jauno speciālistu pieprasījums darbā uz kuģiem. No visām pretendentēm pieņēma tikai mani, jo pārējām, izrādās, bija radi ārzemēs, tikai mani papīri bija tīri, tā laika prasībām atbilstoši.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv