Neparedzami radoša
Piektdienas pēcpusdienā skatītāju pārpilnā Valmieras muzeja izstāžu zālē notika mākslinieces Džemmas Skulmes izstādes Mākoņgabali atklāšana.
«Braucienā mani pavadīja tik brīnišķīgs skats, tik brīnišķīga Latvijas aina, ka es kā mazs bērns skatījos pa labi, pa kreisi – mākoņi riņķī apkārt kā tāda panorāma, īstie mākoņi debešķīgās krāsās, neviens mans mākonis. Tā šī ideja apstiprinājās, jo es visu laiku drudžaini domāju, kas tad mākoņi ir – viņi piespēlē cilvēkam burtiski teātri, viņi mainās, viņi visu laiku atrodas kustībā un ir kā tāds fantāzijas devējs. Vēl es gribu pateikt: jūs dzīvojat tik skaistā pilsētā, ka uznāk tāda iekšēja vēlēšanās – visu pamest un braukt uz Valmieru,» savā uzrunā atzinās gleznotāja. «Es savos gados saņemu prieku no tā brauciena, no Valmieras, pie kuras jūs esat pieraduši, bet man tas bija kā ceļojums uz ārzemēm. Kas man ļāva izstādei sataisīties – tā ir Mūkusalas galerija, tā ir Zuzānu ģimene, tā ir rūpnīca Finieris, tā ir Krāsu bode, no kuras man tika piespēlētas krāsas, – es jau patiesībā esmu nabags, tā ka visu laiku es tādā pateicībā, ka ir kāds spēks, kas palīdz nokārtot lietas, un es esmu šeit ar saviem darbiem. Jūs domājat, ka esmu mierā, gandarīta un varu atvilkt elpu, – nav tā! Cilvēks, kas ir radīts radīt un Dievs, Lielais Radītājs jeb, kā es savās domās saku – lielais līdzsvarotājs, lielais sakārtotājs, ir to darījis, lai cilvēks radītu. Viņš ir piešķīris cilvēkam radītspēju, radi pēdējiem spēkiem, tā ka tomēr, ja ir dotas rokas un saprāts, tad ir jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā,» – tā māksliniece īsumā raksturoja savu būtību. «Paldies manai ģimenei – pirmajiem, kas mani stimulēja, viņu dēļ es to daru, jo es barojos no viņu zināmas sakārtotības.»
DŽEMMA SKULME izstādes atklāšanā. Jāņa Līgata foto