Nerakstītie šīberēšanas likumi jeb kā smalki uzvesties zaļumballē

Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā ir labi zināma vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses, kad, dibinoties dažādām biedrībām, arvien biežāk notika izrīkojumi brīvā dabā, kas, kā lasāms tā laika presē, nereti noslēdzās ar dejām. Zaļumballes ātri kļuva par iecienītu tautas izpriecas veidu — līdz Otrajam pasaules karam zaļumballes visā Latvijā no vēla pavasara līdz vasaras beigām notika teju katru nedēļas nogali, parasti sestdienās pēc darba, bieži arī svētdienās un svētkos. Pēckara gados zaļumballes rīkoja kolhozi, atzīmējot padomju laikiem svarīgus kolektīvās dzīves notikumus — Apsējības, Apkūlības, Pilngadības svētkus, Jāņus gados, kad to svinēšana nebija aizliegta. Taču visām zaļumballēm visos laikos bijis daudz kopīga.

Norises vieta

Lielākoties dancošana notika speciāli  izveidotās   vietās, tā sau­k­­tajos balles plačos, kas nereti tika aprīkoti ar soliņiem apkārt deju laukumam un estrādīti — paaugstinājumu muzikantiem; daž­viet tika izbūvētas deju grīdas. Balles ieejas un biļešu iegādes vietu iezīmēja goda vārti vai meijas. Balles plači tika apgaismoti ar ugunskuriem, kokos sakārtām spuldzītēm vai prožektoriem. Taču zaļumballes notika arī māju pagalmos, šķūņos, rijās, kur uz šīberēšanu parasti vasaras sākumā vai lietainā laikā kopā sanāca apkārtnes jaunieši, balles beigās norunājot, kur un kad notiks nākamā šķūņa balle, rijas balle, kaktu balle vai večerinka (tā zaļumballes sauk­tas daudzviet Latgalē).

Pirms un starp dejām

Pirms balles nereti notika kora koncerti, teātra izrādes, kino seansi, sporta priekšnesumi, loterijas, ziedojumu vākšana labdarībai utt. Gandrīz vienmēr balles laikā darbojās bufete, kurā bija nopērkamas dažādas uz­kodas un atspirdzinājumi — desiņas, sviestmaizes, saldumi, limonāde, zelteris, arī alkohols, ar ko kavalieriem uztaisīt dūšu. Par ieeju zaļumballēs lielākoties bija jāmaksā, vismaz tik daudz, lai sanāktu honorārs muzikantiem. Biļešu cenas bija dažādas, nereti kungiem lielāka summa, dāmām — mazāka.