Neredzamā, bet drošā klātbūtne
Salasīju putnēnam sauju ar gliemežiem, izmetu zem krūma samitrinātu maizi, ielēju lēzenā traukā ūdeni un domāju, kā vēl lai tam jaunulim palīdz, ja paša vecāki nepalīdz. Maldi. Dzīvnieku un putnu pasaulē tā nenotiek. Tam jaunulim pietika tikai iečerkstēties aiz bailēm, ka cilvēks bija pienācis par tuvu, un likās, ka tūlīt savā matu ērkulī sajutīšu to, kā vārnu pāris mīl savu turpinājumu. Vārnas bija paslēpušās kuplā vecā ābelē un, rādot, cik dusmīgas uz mani par neticību viņu rūpēm par bērnu, plēsa gan koka mizu, gan pārmetumu pilnu skatienu lūrēja virsū...
Uz pāris dienām par putnēnu piemirsu, jo nemanīju ne mazuli, ne gādīgos vecākus. Tad pievakarē skatos: vārnēns joprojām nelido, bet čāpo pa zālienu. Tūlīt galvā atkal glābēja doma: neesmu taču šo laiku dzirdējusi vecās vārnas ķērcam! Būs vārgāko no mazuļiem beidzot atstājušas... Taču piedzīvotās vārnu dusmas lika būt vērīgākai.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv