Neredzamie Latvijas pilsoņi
Šodien sanāk rakstīt par teātri. Taču te manas pārdomas ne vairs par svētkiem un balvām, bet par katras izrādes aktualitāti.
Drāma, maiguma drāma, gandrīz komēdija vai iestudējums pēc ikdienas motīviem – tā izrādes piesaka teātros, kur no skatuves runā par sociāli svarīgām tēmām un ļoti daudz par to, kas kādam klusi smeldz, bet sabiedrība, sistēma to nemaz neierauga.
Tikai dažas no izrādēm. «Mazā naudiņa» jeb Mammai ir bail par savu Jāsonu, vai viņš tiks galā ar dzīvi? «Puika, kurš redzēja tumsā» jeb neredzīgo pasaulē Jēkabs ir vienīgais, kurš redz. Tad «Kalendārs mani sauc» jeb Oskars objektīvo zināšanu trūkumu aizstāj ar subjektīvu skatījumu. «Latvijas lepnums. Un aizspriedumi», kurā uzdoti vairāki jautājumi, bet viens no tiem: kāpēc mēs vēl aizvien nodarbojamies ar cilvēku šķirošanu?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv