Nevaru apstāties
Skolotājai šodien nav stundu. Trešdienas tāpat kā brīvdienas parasti gan paiet citos darbos — Ineta Amoliņa ir arī ģimnāzijas muzeja vadītāja un sertificēta Valmieras gide, Latvijas Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, iesaistās Valmieras un Kocēnu pašvaldību projektos, novadpētnieku aktivitātēs, valsts un vietējos konkursos ar padomu un palīdzību. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un arī mūsu sarunai tā trešdiena likās par īsu. Nav jau arī viegli aptvert 37 gadus skolā, kur viss nācis tikai ar darbu — nekas nav no gaisa nokritis, skolotāja nosmej.
Kāds kopumā jums bijis aizvadītais gads?
Interesants! Simtgades gaidīšana gan sabiedrībā, gan skolā bija ļoti dažāda. Valsts mērogā likās tā kā par daudz, kampaņas man nav mīļas. Pilsētā un skolā bija piezemētāk: darbs, tradīcijas, ko gribas turpināt. Taču, kad ienāk kāda jauna doma un tu saņem atbalstu, — tas forši. Skolā nebija steigas, katrs pedagogs jau laikus zināja, ko var dot, ko savā priekšmetā akcentēt.
Man gads sākās ar skaistu pārsteigumu: Cēsīs saņēmu Draudzīgā aicinājuma medaļu. Kolēģi bija ieteikuši, un es to uztvēru kā zīmi — ka es nevaru apstāties! Un tā darbi aizritēja cits pēc cita, sākot ar 1991. gada barikāžu piemiņu janvārī Valmierā un beidzot ar 28. decembri Cēsu pusē, kur pieminekļa atklāšanā piedalījās visi manas klases jaunsargi.
Visu gadu gan audzēkņiem, gan pieaugušajiem, pilsētas viesiem un valmieriešiem, arī televīzijā stāstīju vēstures stāstus, vadīju tematiskās ekskursijas. Brīvības stāsts maijā, Patriotisma stāsts novembrī, Jāņa Daliņa stāsts kultūrvēsturiskā mantojuma dienās, Latvijas karoga stāsts... Par Ģīmes upīti, šaursliežu dzelzceļu, personībām — Kārli Zāli, Jāni Kalnaču, Kokmuižas novadniekiem... Koordinēju Okupācijas muzeja konkursu “Cilvēki — Latvijas novadu dārgumi”, manu ģimnāzistu komanda piedalījās televīzijas seriālā “Vēstures skolotājs”.
Kā jūs ieinteresējat skolēnus?
Internetā var atrast jebko, un ir bērni, kam pietiek ar šo filmiņu, citiem vajag tikai testu: izvēlies, balso, un ir prieks! Trešie, vidusskolēni, bieži vien ir atgādinājuši: skolotāj, mums vajag stāstu! Un viņi klausās... Manā audzināmajā 8.b klasē ir trīsdesmit: 20 džeki un 10 meitenes, ļoti kustīga publika, kam nav viegli uzmanību ilgi noturēt. Tāpēc stundu parasti sāku ar īsu ievadu tēmā, pēc tam viņi var oponēt, pierādīt ko citu, precizēt. šī klase prot strādāt, grib paši individuāli lasīt, bet ilgstoša stāstīšana vai darbs grupās, kas citā klasē patīk, te neder.
Vēsture taču tik interesanta, tā ir ap mums katru dienu. Bērniem patīk, ja vēsture saistās ar vietām, kur bijuši, ar cilvēkiem, kurus satikuši, un ar to tik vērtīgi ir pārgājieni, ekskursijas. Tikšanās, sarunas — tas ir pats labākais, vēl tagad atceros tikšanos ar cilvēku, kurš bija izdzīvojis Ļeņingradas blokādē. Man pašai pērn bija neaizmirstams piedzīvojums — satiku simtgadnieku Kārli Dumbrāju, viņš dzimis un dzīvojis Valmierā, tagad Madonā. Cik viņš bija gandarīts, lepns par Valmieru! Divas stundas runājām, smējāmies un raudājām no aizkustinājuma. Tad arī nodomāju: sarunas ir galvenais!
AR SAVIEM MĪĻAJIEM. Valmieras Valsts ģimnāzijas un Valmieras sākumskolas vēstures skolotāju INETU AMOLIŅU (vidū) esam nosaukuši par Gada valmierieti’2018. Valsts simtgades sarīkojumā kopā ar viņu bija ģimene un citi tuvie cilvēki: vīrs Harijs, dēls Sandis ar sievu Inetu, meita Marta ar draugu Kristenu un viņa vecākiem, mazmeitiņas Patrīcija un Luīze. Dēls Jānis tobrīd atradās Francijā. Uģa Brālēna foto