No ābečniekiem atkritumu šķirošanā līdz apzinīgai sabiedrībai

Atkritumu šķirošana mums nav jaunvārds, un, kaut arī mūsu reģions atkritumu apsaimniekošanā ir paveicis celmlauža darbu, sabiedrības izglītošanā un dabai draudzīgas izpratnes veidošanā vēl ir, kur tiekties. Ieskatam par šīs jomas attīstību un aktualitātēm saruna ar pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA «ZAAO» Atkritumu apsaimniekošanas daļas vadītāju GINTU GAILUMU.

Kad mūsu valstī radās izpratne par to, ka nepieciešams atkritumus šķirot?

1998. gadā Latvijas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanas ietvaros darbu uzsāka projekts «500-», kas Latvijā paredzēja veikt būtiskas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas jomā, kā, piemēram, izgāztuvju slēgšanu, rekultivāciju, atkritumu poligonu, kā arī atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidi.

Apzinot situāciju, kāds darba lauks pavērās uzņēmumam ZAAO?

Kā pilotprojekta teritorija Latvijā tika izvēlēts Ziemeļvidzemes reģions ar mērķi likvidēt tajā esošās legālās un nelegālās 104 izgāztuves. Galvenie pilotprojekta uzdevumi (1998. gadā) bija jaunas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidošana; mūsdienu sanitārajām prasībām atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošana; veco izgāztuvju rekultivācija, tehniskā aprīkojuma iegāde, poligona būvniecība, infrastruktūras izveidošana, informēšana, izglītošana.

Kas pārsteidza, kas izdevās un kas būs realizējams tikai nākotnē?

Pozitīvi pārsteidza tā brīža pašvaldību apņemšanās un spēja vienoties par kopīga uzņēmuma izveidi. Tā 1998. gada novembrī tika dibināta SIA «Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija». Tās dibinātāji bija Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras rajonu 81 pašvaldība. Projekta mērķi tika sasniegti pilnībā. Reģionā ir izveidota atkritumu apsaimniekošanas sistēma, 2004. gada nogalē darbu uzsāka CSA poligons «Daibe», un 2001. gadā tika uzsākta atkritumu šķirošana Ziemeļvidzemes reģionā.

Šobrīd varam teikt, ka papildus noteiktajam sākotnējam mērķim ir izveidota gan sadzīves atkritumu, gan nestandarta (lielgabarīta, būvgružu, dārzu un parku), gan ražošanas atkritumu un iepakojuma atkritumu apsaimniekošanas sistēma un infrastruktūra. Izveidotais poligons «Daibe» turpina attīstīties un ir kļuvis par reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru – RAAC. Viens no lielākajiem projektiem, kas tiek attīstīts RAAC, ir bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīcas būvniecība, ko plāno nodot ekspluatācijā 2023. gada novembrī. Rūpnīca ļaus no 2024. gada iedzīvotājiem piedāvāt bioloģiski noārdāmo atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu, tādā veidā izpildot atkritumu apsaimniekošanas valsts nospraustos mērķus.

Kā sabiedrība uztvēra aicinājumu šķirot atkritumus?

Atkritumu šķirošanas sistēma tika ieviesta pakāpeniski. Konteineri atkritumu šķirošanai tika uzlikti tikai tad, ja bija izvietoti konteineri sadzīves atkritumu apsaimniekošanai, tādējādi nodrošinot cilvēkiem iespēju iemācīties pareizi apsaimniekot savus atkritumus – vispirms tika noslēgti līgumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un tad pakāpeniski apgūti atkritumu šķirošanas pamati un sākts šķirošanas darbs. Liels darbs tika ieguldīts sabiedrības izglītošanā un skaidrošanā, kādēļ tas ir nepieciešams. Kā jebkurā jaunā procesā, sākotnēji no sabiedrības bija arī neizpratne, noliegums, kāpēc tas jādara?! Valdīja uzskats «jums vajag, jūs arī dariet!» vai «ZAAO ar to pelna, lai man arī maksā» u.tml.

Izaicinājums bija arī atkritumu šķirošanas ieviešana, jo tā pēc katra indivīda izpratnes radīja diezgan lielu haosu un domstarpības, dažiem arī negatīvas emocijas un pieredzi, ar kuras sekām jāsaskaras vēl šodien.

Kopumā varam teikt, ka ZAAO bija celmlauži un mācījās no pieredzes.

Vai attiecībā par atkritumu šķirošanu ir kas tāds, kas raksturīgs sabiedrībai kopumā un kas mums atšķirīgs no citām Eiropas valstīm?

Šobrīd atšķirības redzam arī tepat Latvijā, jo operatori dalīti vāc šķirotus atkritumus pēc principa: ja ir pārstrādes iespējas. Ja skatāmies uz Eiropu, tad vecajās Eiropas valstīs atkritumu šķirošanu uzsāka daudz agrāk nekā mēs Latvijā, un tur šobrīd ir paaudze, kas piedzimusi šādā sistēmā un uztver to kā pašsaprotamu. Atšķirības veidojas arī no konkrētās valsts īpatnībām, piemēram, Nīderlande, kur ir liels iedzīvotāju blīvums un maz zemes, apzinās apsaimniekošanas un šķirošanas nozīmību, lai neveidotos poligoni apglabāšanai. Kā pozitīvu varam minēt to, ka Latvija ir ļoti strauji attīstījusi atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, ko atzina arī ZAAO sadarbības partneri-konsultanti gan no Nīderlandes, gan Dānijas.

Valstīs, kurās notiek atkritumu dedzināšana enerģijas iegūšanai, ir citi atkritumu šķirošanas principi. Sabiedrības apzinīgums par noteikumu, likumu ievērošanu arī atšķiras. Diemžēl bijušajās PSRS valstīs domāšana pirmām kārtām balstīta uz to, kā apiet likumu ar līkumu.

Cik liels darbs ZAAO ir bijis jāiegulda sabiedrības izglītošanā līdz šim un kā ar to sokas?

Sabiedrības izglītošanā ir ieguldīts milzīgs darbs, un tas tiek darīts jau no uzņēmuma darbības sākuma. Kopš 2001. gada aktivitātes vērstas uz sabiedrības izglītošanu, informēšanu un līdzdalību vides kvalitātes uzlabošanā savā dzīves vietā. ZAAO aicina iesaistīties dažādās aktivitātēs skolas un pirmsskolas izglītības iestādes. Ir aktivitātes dažādām interešu grupām, arī pieaugušajiem, Dabas un tehnoloģiju parkā «URDA» piedāvājam licencētas izglītības programmas, izpētes braucienu pa Reģionālo atkritumu apsaimniekošanas centru «Daibe», dažādus pasākumus un akcijas. Piemēram, 2020. gadā «URDA» piesaistījusi 2555 apmeklētājus, 2021. gadā 3455, bet 2022. gadā 6781. Var teikt, ka ikdienā izglītošana notiek nepārtraukti, sazinoties ar katru klientu. Rīkojam arī ikgadējās akcijas, piemēram EEIA savākšanai, pie reizes izglītojot par šo atkritumu veidu.

ZAAO darbības reģionā šobrīd ir 21 EKO laukums, kuros arī sniedzam konsultācijas, izglītojam, un tas, ka laukumu apmeklētāju skaits katru gadu aug, sniedz pārliecību, ka izglītošanas procesam ir rezultāti.

Kāda ir atkritumu šķirošanas un pārstrādes joma skaitļos, piemēram, cik tonnas atkritumu ZAAO pieņem gadā, cik, ko un kā pārstrādā utt.?

ZAAO pārstrādei nošķiro kartonu/makulatūru, polimērus, stiklu, metālu, elektriskos un elektronisko iekārtu atkritumus (EEIA), bīstamos atkritumus, riepas, tekstilu, koku, būvniecības atkritumus, zaļos atkritumus, no kura tiek veidots komposts.

2002. gadā pārstrādei nodotas 623 tonnas. 2022. gadā – 13310 tonnas, un kopā savākta 44431 tonna sadzīves un iepakojuma atkritumu.

Vai pārdesmit gadu griezumā ir novērojams progress sabiedrības izpratnē par atkritumu šķirošanas nozīmi?

Jā, iedzīvotāju izpratne mainās, un katru gadu arvien vairāk cilvēku iesaistās atkritumu šķirošanas sistēmā. Ir jau notikusi paaudžu maiņa, un liela daļa jauniešu un sabiedrības kopums uz to skatās daudz atbildīgāk, jo ikdienā dzirdam gan par globālo sasilšanu, gan klimata pārmaiņām, gan arī par milzīgo atkritumu daudzumu, kas nav pārstrādājams.

Kas cilvēkam ir lielākais šķērslis vēlmei šķirot atkritumus?

Ja katram cilvēkam būtu pārliecība, ka tas jādara gan savā, gan vides labā, tad visi iemesli, kāpēc to nedara, būtu mazsvarīgi. Grūtības sagādā arī ierasto paradumu maiņa un pielāgošanās. Cilvēks izjūt neērtības, jo ir jāmaina kārtība jau savā mājsaimniecībā, atvēlot papildu vietu atkritumu dalīšanai. Iespējams, arī zināšanu un izpratnes trūkums par to, kas ir derīgs pārstrādei, jo plastmasas atkritumu veidi ir tik daudzi, dažādi un mainīgi, ka ir grūti izsekot.

Vai varat nosaukt konkrētus labus piemērus, kas pārliecina iedzīvotājus par atkritumu šķirošanas nepieciešamību un dod gandarījumu par savu rīcību?

Laba motivācija ir, piemēram, apziņa, ka lietu, kura pašam vairs nav vajadzīga un kura būtu izmesta atkritumos, var ziedot labdarības akcijā un ka kādam to vajag. Tāpat arī gandarī ieguldītais izglītošanas darbs, ka jaunā paaudze nes šīs zināšanas ģimenē saviem vecākiem.

Kā dalās atbildība par vidi starp iedzīvotājiem un, piemēram, iepakojumu ražotājiem?

Iedzīvotāju atbildība ir iesaistīties izveidotajā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā un izvēlēties vai neizvēlēties izmantot/iegādāties iepakojumus, kurus nevar pārstrādāt. Pašreiz iepakojuma ražotāju darbības princips ir sabalansēt ekonomiski izdevīgāko risinājumu ar produkta kvalitātes nodrošināšanu.

Iedzīvotāju atbildība ir izvērtēt savus iepirkšanās paradumus un apdomāt savu ikdienas rīcību, kas paliek pāri aiz cilvēka kā patērētāju sabiedrības locekļa. Pieprasījums maina piedāvājumu – ja cilvēka izvēle būs par labu precēm ar mazāku iepakojuma apjomu, pēc laika tas mainīs arī piedāvājumu.

Iepakojuma ražotāju atbildība ir apsaimniekot savu radīto iepakojumu, nodrošinot tā pārstrādi vai arī veicot iemaksas valstij Dabas resursu nodokļa veidā.

Kādu jomu iestādēm, institūcijām ir jāsadarbojas vides jautājumos, un vai šī sadarbība norit veiksmīgi?

Lai īstenotu aprites ekonomikas principu ieviešanu, sadarbība ir nepieciešama visos līmeņos, gan horizontāli, gan vertikāli – sākot no ražotājiem (gan atkritumu, gan iepakojuma), pārstrādātājiem, apsaimniekotājiem, līdz izglītības iestādēm, zinātniekiem/pētniekiem, likumdevējiem, pašvaldībām, uzraudzības iestādēm u.c. Šobrīd esam šī ceļa sākumā un redzamas pretrunīgas darbības un lēmumi, kuri būtu nākotnē attīstāmi. Ir jārod iespējas sabalansēt vides jautājumus ar ekonomikas jautājumiem, līdzīgi arī ražošanas attīstību un ietekmi uz klimatu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022