No leļļu kleitām līdz liturģiskiem tērpiem

Bērnībā brīvais laiks — leļļu garderobei

Sākot interviju, Maija stāsta, ka agrā bērnība viņai aizritējusi Mazbrenguļu «Zilvās». Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Valmieru. No tā laika atmiņās visspilgtāk palicis Jāņparks un pamatskola toreizējos varoņos. Ģimenē auga arī jaunākā māsiņa Sandra. Maija atceras, ka jau toreiz gan kopā ar māsu, kaimiņu meitenēm un draudzenēm, gan arī vienatnē vismīļākā nodarbošanās bijusi leļļu tērpu gatavošana no papīra un arī auduma gabaliņiem. Kad iztēlei ļauta vaļa, leļļu garderobe arvien papildināta ar kaut ko jaunu un skaistu. Maija domā, ka izteiktā un agrā interese par šūšanu viņai nākusi mantojumā no vecmāmiņas un mammas, kas arī to labi piepratušas. Šūpulī ieliktā Dieva dāvana visu tālāko dzīvi tad nu ir mērķtiecīgi izkopta. Kad bija jādomā, ko darīt pēc pamatskolas pabeigšanas, Maija teikusi: «Vēlos iemācīties pareizi un labi šūt!» Tad arī nevienam no tuviniekiem un draugiem nav bijis pārsteigums, ka viņa izvēlējusies tālāk mācīties nevis vidusskolā, bet gan Naukšēnu profesionāli tehniskajā vidusskolā drēbnieces amatā. Skolotājas, meistares Ligitas Dreijas vadībā viņa tur apguva visai sarežģīto mēteļu šūšanu un ieguva augstāko kvalifikāciju. Maija atceras: «Dzīve Naukšēnu skolas kopmītnēs iemācīja patstāvību, kaut arī nedēļas nogalēs vislabāk bija mājās kopā ar vecākiem un māsu. Naukšēnus atceros tieši ar to, ka tur bija lieliski skolotāji. Man īpaši patika ģeometrija, kas attīstīja iztēli un konstruēšanas māku. Skolā apzinīgi gāju uz savu mērķi — labi un skaisti šūt.»

MAIJA BĒRZIŅA: «Katram klientam konstruēju individuālu piegrieztni, tas tērpam un koptēlam dod labu izskatu.»