No maza top liels
Ir agrs. Tik ļoti labprāt vēl palīstu zem siltās segas. Kas tev deva! Jau dzirdu, kā pa virtuvi rosās mamma, vārīdama ūdeni rīta kafijai un krāmēdama traukā līdzņemšanai vakarvakarā saceptās kotletes. Rīta sveicienā viņa nosaka: «Saliku tā pavairāk, kas zina, cik ēdāju būsiet un kad mājā vēl tiksiet!»
Tā es atceros 1991. gada 16. janvāra rītu Valmierā – pirms došanās uz Rīgu nezināmajā. Jau vairākas dienas tur, atsaucoties uz Latvijas Tautas frontes aicinājumu, cilvēki no malu malām devās uz galvaspilsētu, lai būvētu barikādes, janvāra salā ielās un laukumos sakurtu ugunskurus, lai, esot kopā plecu pie pleca, nenobītos un visai pasaulei paustu: «Latvijai būt neatkarīgai un brīvai!» Pirms tam gan katrs rīts tūkstošiem cilvēku bija līdzīgs manējam ar mājās palicēju rūpēm, mīļumu un arī pamatotu uztraukumu, ar darba vietu vadītāju un kolēģu atbalstu, palaižot kārtējo barikāžu aizstāvju maiņu uz Rīgu un padarot viņu vietā katrā uzņēmumā, iestādē vai lauku saimniecībā darāmo. Tikai tā, citam citu balstot, visas pasaules priekšā no ikviena pilsoniskās uzdrīkstēšanās, no ikviena patriotisma 1991. gada barikāžu laikā tapa kaut kas tik liels un varens. Pirmās sajūtas, 16. janvāra rītā mums, trim «Liesmas» žurnālistiem, kopā ar Valmieras tipogrāfijas darbiniekiem ierodoties uz sardzes vietu pie sakaru centrāles Dzirnavu ielā, bija vairāk nekā sirreālas. Likās, ka esam nokļuvuši kaut kādā fantastikas filmā: ielu no abām paralēlajām brauktuvēm sargāja agrāk neredzēta smagsvara lauksaimniecības un ceļu būves tehnika, tādēļ uz sardzes vietu nācās iet līkumu līkumiem, acīs koda dūmi, jo visapkārt dega ugunskuri, ap tiem pēc nakts vēl snauduļoja cilvēku pūļi, gaidot nomainītājus.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv