No saulainas bērnības skarbā jaunībā. X
9. turpinājums. Iepriekšējais — 30. oktobra “Valmierieša” numurā.
Rēķināšanu laikam apguvu galvenokārt praktiski, kad izrēķināju, ko no kabatas naudas varu atļauties nopirkt. Visbiežāk tās bija smalkmaizītes, kuras skolā kopā ar tēju varēja nopirkt lielajā starpbrīdī. Mamma gan vienmēr deva līdzi sviestmaizes, bet vai gan tās varēja salīdzināt ar kafijas maizīti, kurai vidū bija ļoti garšīgs dzeltens pildījums! Tā sviestmaize palika neapēsta un kaut kur mājās tika noslēpta, visbiežāk ēdamistabā aizmesta aiz lielā skapja. Taču mamma to parasti atrada, un tad sekoja liels bāriens un izskaidrošanās.
Diezgan lielu satraukumu man sagādāja deju nodarbību stundas. Mums, protams, vēl nemācīja valšus un fokstrotus, bet apguvām dažādas rotaļas un tautas dejas. Zēnus un meitenes tad nostādīja divās rindās vienu otrai pretī, un tad, skolotājai uz klavierēm spēlējot kaut ko līdzīgu polonēzei, zēni ar meitenēm sagāja kopā. Ja nu pretī gadījās meitene, kas nemaz nepatika, šī nodarbība bija īstas mocības. Man šķita, ka man reti par partneri trāpījās meitene, kura man tiešām patika vai kuru pat slepeni “mīlēju”. Mani pirmskolā laikam vajāja kaut kas līdzīgs mazvērtības kompleksam, jo uzskatīju, ka klasē esmu pats neglītākais un no skaistām meitenēm man jāturas pa gabalu. Vistrakāk tomēr bija tad, kad zēnam iznāca dejot ar zēnu, jo meiteņu mūsu klasē visiem nepietika. Tad vienam bija jāiejūtas meitenes lomā, kas, protams, bija ļoti pazemojoši. Tieši 1934. gada 15. maijā, Ulmaņa valsts apvērsuma dienā, bija pirmskolas izlaidums, kas beidzās diezgan nelāgi. Brīdī, kad skolas pagalmā fotografējāmies, ieradās divi policisti un aizveda vienīgo vīriešu kārtas skolotāju Drigāta kungu. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš esot bijis Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Šī gan nebija nelegāla partija, bet Ulmanis, nākdams pie varas, tās biedrus uzskatīja par nevēlamiem elementiem. Mums tādā vecumā par Latvijas partijām, protams, nebija lielas sajēgas, tomēr šis incidents svinīgo noskaņojumu tomēr izjauca. Bet, lai nu kā, mans pirmais izglītošanās posms bija noslēdzies. Tātad bija jādomā par turpmāko soli. Izvēle bija starp Valmieras 1. un 2. pamatskolu. 2. pamatskola atradās Bastiones ielā ļoti saspiestā vecpilsētas teritorijā, bet 1. pamatskola — speciāli celtā kādreizējās sieviešu ģimnāzijas ēkā Rīgas ielā blakus Zemes bankai, un skolai bija arī diezgan plašs dārzs. Lielākā daļa manu biedru no pirmskolas 2.b klases bija izvēlējušies 1. pamatskolu, un tā es aizgāju viņiem līdzi. Tādējādi bija arī daudz vieglāk iekļauties jaunajos apstākļos. Tā bija īsta sarkanu ķieģeļu skolas ēka – Valmieras 1. pamatskola Rīgas ielā 66. Mums tā šķita ļoti plaša, bet patiesībā tur valdīja diezgan liela saspiestība. Vizuāli mainījāmies arī mēs paši – tagad bija melnas krāsas formas tērpi, un īsās bikses pamazām nomainīja garās. Arī es 3. klasē beidzot tiku pie garajām. Pie īsajām biksēm zēna “uzkabe” bija ļoti piņķerīga: bija jānēsā garās zeķes, kurām nošļukt neļāva štrumbantes, piestiprinātas pie taļļiņas, kas bija apņemta ap vidukli. Un pavisam nepatīkami dažkārt bija aukstās ziemās, velkot garās vilnas zeķes, kas tik nejauki koda kājās.
EGONA OTRĀ SKOLA. Pilsētas 1. pamatskolas ēka (tagad “Vindas” nams), celta kā sieviešu ģimnāzija. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv