Laika ritenim griežoties līdzi

Kā biedrībai sokas?

Pastāvam nu jau četrus gadus. Amatnieku novadā ir daudz vairāk nekā biedrības biedru, tiesa, neviens īpaši arī netiek aicināts biedrībā stāties, bet, kas vēlas, paši piebiedrojas. Pēdējā laikā, piemēram, mūsu pulciņā ienāca sukāžu ražotāji — Kiļupu ģimene. Bet ir arī pretējs process — pa kādam biedrības biedram atbirst, jo pašnodarbinātajām personām ir obligātie maksājumi, pie tam neatkarīgi no tā, vai prece ir notirgota, un ja, piemēram, gada laikā noadītas tikai kādas desmit zeķes, nav jēgas kā pašnodarbinātajam reģistrēties, tāpēc mazie mājražotāji, tāpat kā lopkopji, pamazām atbirst. Taču, lai arī amatnieks nesastāv biedrībā, ar viņu sadarbojamies. Pati esmu kā vietējais informācijas centrs. Ja kādam kas nav skaidrs, viņam iesaka piezvanīt man, es izstāstīšot, kur, pie kā, ko var iegādāties, pie kura ir ko redzēt.

Vai nodokļu politika ir vienīgā amatnieku problēma?

Grūti spriest par visu amatnieku problēmām. Mana pārliecība ir, ka par tām jādomā, kad problēmas reāli rodas. Pa lielam neko mainīt nevaram, piemēram, to, ka laiks pārāk ātri skrien — kā tas ritenis griežas, tā griežas, mums jāgrozās līdzi.

Problēmas var sākties, ja jūtami samazinātos pirktspēja. Tad gan amatniekiem kā sugai būtu jāizmirst — cilvēki mainītu profesiju vai sekotu tiem, kuri, apstākļu spiesti, devušies uz citām zemēm.

Tirdziņos vērojot amatniekus un mājražotājus, vienmēr nodomāju, ka viņiem tomēr grūts liktenis...

Arī es stingri izvērtēju, vai man ir vērts no mājas braukt ārā. Nekad nevar zināt, kā veiksies, jo neatkarīgi no tā par tirgus vietu jāsamaksā, un tas nav lēti. Pirms pāris gadiem biju aizbraukusi uz tirgu Rīgā. Labi, ka novads maksu par vietu sponsorēja, bet, ja tirgū savā 3x3 metru teltī no agra rīta līdz vakaram jāstāv, jāsamaksā par benzīnu, pusdienām, trīs dienu uzturēšanos Rīgā un vēl jānopelna sev alga, cena par vietu ir iespaidīga. No tirgus mājās braucu, piekususi kā suns, izbadējusies, nokrāmējusies, nostiepusies kā kamielis. Parēķināju, ka labāk par to naudu sēžu pieczvaigžņu viesnīcas džakuzi un nedaru neko. Tāpēc esmu priecīga, ka cilvēki brauc pie manis — mācīties, vienkārši paskatīties, kas darbnīcā notiek. Reizi gadā tomēr braucu uz Brīvdabas muzeju, kur varu satikt paziņas un draugus.

Biedrības biedru darinājumus var iegādāties arī jūsu veikaliņā Valmierā.

Biedrības veikaliņu atvērām 2013. gadā, tieši Muzeju naktī. Tajā pieņemam preces no jebkura ražotāja, tirgošanā bijusi pat Latgales Ušpeļu keramika, igauņu mūzikas instrumenti. No malas gan cenšamies paņemt to, ko uz vietas nevar atrast, ko īpašāku. Galvenais kritērijs ir kvalitāte un, protams, lai būtu arī pieņemama cena.

Kurš nosaka, vai kvalitāte ir atbilstoša?

Pamatā veikala vadītāja, viņa šajā ziņā ir ļoti stingra. Kādreiz izstrādājumus vērtēja komisija, taču sapratām, ka visi ir ļoti aizņemti, tagad vai nu sazināmies ar foto, vai arī lēmumu par preces kvalitāti uzticam veikala vadītājai, kura vienlaikus ir arī gan pārdevēja, gan amatniece — pati šuj skaistas lellītes.

Kā vērtējat, vai izstrādājumu kvalitāte ar gadiem aug?

Aug. Jau ar aci redzams, ir vai nav. Var jau kaut ko ķep-ļep uztaisīt, bet mūsdienu sabiedrība ir arvien izglītotāka un prasīgāka. Pirmsākumos pircējiem vēl varēja kaut ko iesmērēt, bet tagad cilvēki zina, kas ir kas. Piemēram, ja pirts cepure uz lāvas izjukusi, otrreiz tādu vairs nepirks. Klienti atgriežas pie pārbaudītiem meistariem, kam kvalitātes ziņā var uzticēties.

Vai aug arī jaunu amatnieku paaudze?

Ir viens būtisks jautājums — vai jaunie vispār vēlas mācīties. Par tā saucamo alfa paaudzi varu teikt, ka viņiem nav pacietības. Visu vajag ātri un tūlīt. To esmu secinājusi, strādājot «Vindā». Man bija lieli plāni, mācot meitenēm filcēšanu, bet pēc pirmajām divām nodarbībām sapratu, ka ne izgatavot somiņas, ne kādu citu nopietnāku darbu neuzņemšos, jo pašai vien būs tie jāpabeidz.  Vienlaikus man ir prieks, ka «Vindā» esmu, jo manas meitenes ir ļoti jaukas. «Vindā» darbu dabūju, īpaši uz to neraujoties, un tagad divas dienas nedēļā man laiks jāieplāno šīm nodarbībām. Dieviņš laikam šo darbu piespēlēja, jo idejas, ko nepagūstu realizēt mājās, īstenoju «Vindā» un vēl citiem iemācu. Lai varētu strādāt «Vindā», apmeklēju pedagoģiskos kursus, un tieši aizvadītajā sestdienā bija eksāmens, kurā jāprezentē piecu gadu pedagoģiskā vīzija. Manas prasības meitenēm ir no nekā, no atbirumiem uztaisīt mākslu. Mums bija arī sejas kopšanas nodarbības — māksliniecēm taču jābūt smukām, jāmāk sevi kopt. Ar meitenēm reizēm sanāk pavisam nopietnas sarunas, laikam viņas man uzticas.

Pabeidzot šos pedagoģiskos kursus, iepriekš iegūtajiem zināšanas apliecinošajiem dokumentiem klāt nāk vēl viens?

Augstākā izglītība man jau bija. Savulaik likās, ka tā nekad nebūs vajadzīga, jo pirms tam strādāju valsts iestādē. Tomēr fakts, ka man ir augstākā izglītība, cēla pašapziņu. Tagad, pēc padsmit gadiem, esmu tiesīga arī pasniegt. Ja atkal būtu jāstājas darbā, es jau varētu uz galda noklāt kaudzīti ar sertifikātiem, sak, ņemiet, ko jums vajag — sertifikātu par zināšanām klientu apkalpošanā, floristikā, grāmatvedībā, filcēšanā, datorprasmēs, lietvedībā, esmu arī mācīta sieviete politikā. Buķete kupla. Īstenībā es ar to arī lepojos, jo ne visiem ir bijusi tāda iespēja mācīties. Tā pie manis atnāca pati. Pieredze gūta arī Somijā, Dānijā. Protams, bez vēlēšanās nekas nenotiek. Pārliecinājos arī, ka viss dzīvē iegūtais savienojas, pārklājas.

Kaut kas no darbības jomām gan arī atbirst, jo reizēm apzinos, ka to pienākumu par daudz. Starp citu, 23. decembrī piedalīšos raidījumā «Kurš ir kurš?».

Ko bez filcēšanas vēl prot amatniece Inga Logina?

Visu, kas vajadzīgs. Protams, filcēšana ir pamatā, un ne tikai zābaki, bet arī čības un cepures. Tad vēl dekupāža, suvenīri, floristika, un arī «Vindā» meitenēm mācu visu ko. Vēl tagad, ziemā, braucot gar grāvmalām, skatos, ka nu jau var niedres sagriezt. Ja gribam nodarboties ar floristiku, jāiet dabā un tie materiāli jāvāc. Pavasarī dosimies kopā — floristikā noder viss, kas nekustas.

Man mājās ir no facebook izrakstīts kāds teksts. Tā būtība ir šāda: pērkot mākslinieka darbu, tu nenopērc pliku vietu, bet gan daudzu, daudzu stundu pārbaudījumu, negulētas naktis, prieka un bēdu asaras, nebeidzamus eksperimentus, vienlaikus nopērc māksliniekam laiku, lai viņš varētu darīt to, kas viņam no sirds patīk un viņu iepriecina. Katrā darbiņā ir mākslinieka sajūtas un dvēsele. Tas ir kā savu bērnu palaist tautās. Gaidi atsauksmes, un, ja tās pozitīvas, ir prieks. Neviena nauda neatsver to, ko labu tev par tavu darbu pasaka. Ir dienas, kad rokas tirpst, sāp un vajadzīga atpūta. Un, ja tajā brīdī kāds pasaka: Inga, jūs nedrīkstat slimot, jūs mums esat vajadzīga, tas sasilda sirdi. Man tikko bija dzimšanas diena. Negaidīti viens mans sens klients — Gunāra onkulis — piezvana un nodzied «Daudz baltu dieniņu». Man no priekiem asaras acīs un sajūta, ka ne velti strādāju, jo cilvēki pretī dod neatsveramas emocijas. Tā ir enerģiju apmaiņa. Nesen Gunāra onkulis atkal piezvana — kājas esot nosalušas, jautā, kad pasūtītie zābaciņi būs gatavi. Saku, sūtījums jau pastā. Kā tad ar naudu? viņš jautā. Skaidroju, ka zābaki jāuzvelk kājās, un, ja derēs, tad arī runāsim par naudu. Onkulis pārsteigts atzīstas: jūs man arvien vairāk un vairāk patīkat! Mutīgs bez gala! Bet esmu šādi aizsūtījusi arī dārgākas lietas. Arī pati kā pircēja esmu to piedzīvojusi. Laikam jābūt čujam, kam var, kam nevar uzticēties...

INGA LOGINA. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem