Pasaulei atvērti, bet gudri...

«Bagātie muižnieki brauca uz Parīzi, Londonu, uz Itāliju un citām vecās Rietumeiropas valstīm, kur skaistuma izjūta bija attīstīta līdz absurdam. Karaļi sacentās par to, kuram skaistāka pils, skaistāks dārzs, ar ko pārsteigt pārējos karaļus. Un arī mūsu muižnieki viņiem gribēja līdzināties. Sauca ārvalstu arhitektus, veidoja savu Versaļu. Jāja pa tiem parkiem ar zirgiem, visādi citādi centās pārsteigt kaimiņu baronus. Kalpi tika apmācīti, kā šādus parkus veidot, un kļuva par dārzniekiem. Starp citu, arī Veidenbauma vectēvs bijis dārznieks, strādājis Cēsu pilsparkā, Maija parkā. Tās liepas, kas tur gar dīķi sastādītas, ir ļoti, ļoti vecas.

Kad atcēla dzimtbūšanu, katram strādniekam tika dots īpašums un sākās nākamā ainavu attīstības fāze. Latviešu puiši, noskatoties, ko muižkungs no Parīzes atved un kā tiek veidoti regulārie dārzi, arī savās mazajās muižiņās darīja tāpat. Šur tur joprojām tādus var atpazīt, piemēram, regulāro dārzu saskatīju Piebalgas pusē. Citi muižnieki, kuri vairāk brauca uz Angliju, savukārt veidoja ainaviskos dārzus. Nauda netika žēlota, un tas tiešām ir dārgs prieks. Piemēram minēšu lielo Mežotnes pili, kurai apkārt ļoti plašs parks. Izrādās, pils projektēšana un būvēšana izmaksājusi lētāk nekā parks. Muižniekam bijis svarīgi, lai apkārt ir patīkama vide, lai viņš tajā labi justos.

Kaut ko līdzīgu mēģinām no jauna veidot Kokmuižā. Jau tagad var teikt, ka projekts izdevies, taču darba tur vēl daudz, arī neapgūtu vietu daudz, bet konsekventi, soli pa solim, viss notiek. Man prieks, ka kocēnieši to dara.»

Austrumu notis Priekuļos

Jānis Sirlaks savā jomā veiksmīgi sadarbojies arī ar Cēsīm un Priekuļiem, pirms vienpadsmit gadiem uz palikšanu atgriežoties atgūtajā vectēva lauku īpašumā Jaunraunā.

«Iepriekšējās reformas rezultātā izveidojoties Priekuļu novadam, sākās vairāku pagastu laulības dzīve. Tika nolemts sapazīšanās labā kaut ko kopā izdarīt, un radās ideja Priekuļu centrā veidot parku. Zatlers izsludināja konkursu vides attīstībai, pieteicās vairāk nekā 500 dalībnieku, vinnēja seši, tostarp Priekuļi. Tā bija nopietna nauda, varējām sapirkt koku un krūmu stādus. Pasākums izraisījās interesants, atsaucība ļoti liela. Bija jāsastāda vairāk nekā 200 koku un krūmu, un katram talciniekam stāds nesanāca, tāpēc kolektīviem piešķīrām pa vienam. Varat iedomāties, kas tajā notikumā bija par tirgu!

Tas bija ļoti labs sākums, un labam sākumam vienmēr ir arī labs turpinājums. LEADER projektam saņēmām finansējumu, izveidojām grantētos celiņus, ierīkojām apgaismojumu un izveidojām veselības taku. Tad tapa arī Saules pulkstenis, kas izraisīja diezgan lielu ažiotāžu.

Veselības takas ideju biju noskatījis Korejā, kur pabiju kopā ar deju kolektīvu. Viņiem tur katrā parkā ir baskāju celiņi. Korejā izdevās pabūt vēlreiz, vairāk papētīju, kā šīs takas veidotas. Atgriežoties savējiem teicu – tā ir traki laba lieta. Bet tajā brīdī pat neiedomājos, ka tā var būt TIK laba, jo taka reāli tiek izmantota īstajam nolūkam – cilvēki plikām kājām staigā pa iebetonētajiem akmeņiem, kas veido dažādus ornamentus. Daudzi man pateikušies, sacīdami, ka tagad bez apstāšanās spēj uziet ceturtajā stāvā. Cits baskājis atzinās, ka mocījies ar bezmiegu, tagad pēc pēdu masāžas guļot labi.»

Visiem mums viena Pasaule

«Esmu pateicīgs liktenim, ka man bija iespēja piedalīties labos kolektīvos, kas braukāja pa pasauli. Kur tik neesmu bijis! Protams, šādi braucieni nav lēti, bet pasaulē ir tāds draudzības un spēka klubs jeb ģimeņu apmaiņas klubs ar centrālo klubu ASV. Arī Latvijā tāds ir un labi prezentējas. Uzņemam šī kluba biedrus no citām valstīm, un viņi pie mums ļoti labi jūtas. Lai tiktu uz Latviju, klubi pat stāv rindā. Pagājušajā gadā bija atbraukuši austrālieši, oktobra beigās mēs brauksim ciemos pie viņiem, un, ja jau tik tālu aizbraukuši, pie viena plānojam sadraudzēties ar jaunzēlandiešiem, kuri savukārt vēlas redzēt Latviju. Divas dienas pavadīsim Singapūrā, kas pa manu līniju ir pilsētas etalons. Es jau zinu, ko tur skatīšu – Singapūrā ir viens rajons, kurā atrodas grandiozs parks ar milzīgiem torņiem, kas apaudzēti ar augiem. Ir iespēja šo parku vērot no augšas. Skatoties pieejamos attēlus, domāju – vai tiešām es to redzēšu? Singapūra ir viszaļākā pilsēta pasaulē. Līdzekļi tam netiek žēloti,» tā Jānis ceļojuma nojautās. No šādiem braucieniem vienmēr tiek atvestas kādas idejas. Nesen pabijis Japānā, kur dzīvojis ļoti jaukā ģimenē. Saimnieks, arhitekts lielā svētnīcā, izvadājis pa templi: «Man līdzi bija grāmata par Brīvdabas muzeju, un viņš pēkšņi saka: «Kaut kas traks! Tieši tādas pašas mājas kā pie mums! Tieši tādas mēs taisām! Ar niedru jumtiem. Pat ornamenti tādi paši.» Sapratu, ka mūsu mentalitāte un saderība emocionālā ziņā ir ļoti līdzīga. Japānā jau biju bijis, bet neizdevās to izbaudīt. Tagad, dzīvojot ģimenē, kaut nedaudz vairāk iepazīstot japāņu kultūru, to varēju secināt. Japāņi arī bija priecīgi un teica – ar jums bija ļoti viegli.»

Zviedru dāmas zaļās sūnās

«Japāņu dārzi vai vismaz segmenti no tiem tagad ļoti modē, arī ķīniešu dārzi interesanti. Tie gan ir ļoti dārgi, jo Austrumi taisa lielu mākslu. Taču cilvēki šādi vēlas saglabāt atmiņas par ārzemēs redzēto, jo tur viņi labi jutušies. Tas ir kā fotoalbums dārzā. Skatās tajā un atceras – tā tur ir Japāna, man tur labi gāja, tur Ķīna... Vismaz man tā ir. Aizeju uz Priekuļu Veselības taku un priecājos – mmm... Koreja, mmm... Japānas lapenīte,» tā arhitekts.

Viņš atzīst, ka Latvijā pārstāvēti vairāki ainavu virzieni, kas pagaidām itin labi sadzīvo. Domāju,  tas arī tādēļ, ka, mums pašiem to ne vienmēr apzinoties, esam bagāti ar to, kā citās zemēs nav – ar saviem mežiem, pļavām. Šī latviskā, dabiskā ainava joprojām dominē un ir jāsaglabā: «Esmu arī par to, ka mūsu parkos nevajadzētu visu tik perfekti izkopt, bet atstāt kādu sektoru neskartu, lai veidojas dabīgās pļavas, lai parku apmeklētāji varētu priecāties par mūsu skaistajām pļavu puķēm. Vienlaikus samazināsies parka uzturēšanas izmaksas, jo dabiskā pļava jānopļauj tikai reizi sezonā. Šādi atkal atgriežas latviskā ainava, ko brīžiem noniecinām, bet citi par to ir sajūsmā.»

Nesen no Zviedrijas bija atbraukusi neliela delegācija, kas interesējās par Latvijas ainavu. Jānis aizvedis viņus uz Ērgļu klintīm: «Gājām cauri mežam, zviedri bija sajūsmā, ieraugot priedes un zaļās sūnas. Dāmas pat iekrita tajās un lūdzās, lai nesteidzina, lai ļauj viņām šo mirkli izbaudīt, jo nekur citur neko tādu dabā neesot redzējušas. Tas pats notika ar japāņiem, kurus uz Ērgļu klintīm vedu melleņu laikā. Aicināju, lai ogas nogaršo, bet viņi pat neticēja, ka tā drīkst. Pēc tam vakarā viens no japāņiem secināja – jūs esat miljonāri, jo tas, kas jums ir, mums nekad nevar būt.

Jā, ir lietas, kas aizmirstas, netiek novērtētas, bet skatoties, kas notiek pasaulē, salīdzinot, izrādās, ka tas, ko mēs darām, ir labi un pareizi. Patiesībā jau vairākus gadus esam gājuši atpakaļ pie savām vērtībām. Cenšamies saglabāt to, kas mums vēl palicis no seniem laikiem – alejas, dižkokus –, aktualizējot un aizsargājot kultūrvēsturiskās lietas. Arī mēs, dārznieki, stāstām iedzīvotājiem, cik tas ir svarīgi.

Globalizācija ir laba, tas ir sava veida dzinējspēks. Vienlaikus tas ir tik plašs jēdziens, ka tajā iekšā ir arī lietas, kas var izrādīties ļoti sliktas. Esot atvērtiem pasaulei, jāprot pieņemt to labāko.»

JĀNIS SIRLAKS. Ārijas Romanovskas foto

SAULES PARKA Veselības taka Priekuļos.

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.