Mans vaļasprieks — muzicēšana
ALBERTS ROKPELNIS strādā Valmieras muzejā par vēsturnieku. Viņa lielā aizraušanās kopš bērnības ir muzicēšana. Skolas laikā dziedājis korī, papildus izglītojies Mazsalacas mūzikas skolā.
Uz mūzikas skolu tevi aizveda mamma?
Patiesībā jau es pats gribēju. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē bērnu bija stipri vairāk, līdz ar to bija arī atlase. Tagad gan, šķiet, mazajās mūzikas skolās jāpriecājas, ka ir, kas nāk. Mums bija iestājpārbaudījums, kurā dziedājām «Kur tu teci, gailīti mans». Vecāki sacīja, ka no mūzikas instrumentiem es pats gribējis spēlēt vijoli. Tā arī, beidzis mūzikas skolu, pēc izglītības esmu vijolnieks. Man visa tā muzikalitāte atnāca caur skolas pedagogiem un vadītājiem Valdi un Rutu Meijeriem, arī maniem vijoles skolotājiem. Mazsalacas vidusskolā, kā jau visās skolās, muzikālākos bērnus atlasīja korim — bija pat zēnu koris. Siltas atmiņas palikušas par manu mūzikas skolotāju un zēnu kora vadītāju Viju Seimani. Pusaudža gados man gribējās spēlēt grupā, tāpēc pašmācības ceļā apguvu bungu komplektu — biju bundzinieks.
Tu proti spēlēt vairākus instrumentus.
Esmu dzirdējis — ja cilvēks iemācās vienu svešvalodu, tad nākamās viņam apgūt ir daudz vieglāk. Ar mūzikas instrumentiem ir līdzīgi. Protams, jābūt muzikālajai dzirdei, ritma izjūtai. Man kā vijolniekam vieglāk ir saprast stīgu instrumentus — ģitāru, basģitāru, teorētiski arī čellu un kontrabasu, lai gan to nekad neesmu darījis. Nedaudz protu spēlēt arī akordeonu, klavieres, dažādus sitamos instrumentus. Protams, te runa ir tikai par tādu kā tautas līmeni. Ja grib spēlēt profesionāli, lai sasniegtu augstu līmeni, ir jāspēlē daudz nopietnāk. Ar pūšaminstrumentiem gan esmu uz jūs.
LAI RĪB! Alberts spēlē vienu no senākajiem mūzikas instrumentiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv