Parafīna asaras
Man negribas neko. Sestdienās gribas gulēt līdz atdurei, kā vecai plaušai. Darba nedēļas nogurums spiež uz leju, acis kļūst blāvākas, mati taukaināki, bet drēbes burzīgākas. Diemžēl darbs nav vilks, uz mežu nemūk. Darbs dara darītāju, un mani tas dara gurdu. Gada nogales pelēkums iekrāso pasteļtoņos ne tikai debesis, bet arī manu seju. Jānomaina vannas istabā apgaismojums, pārāk spilgtā gaisma izgaismo nepārprotamas novecošanas pazīmes. Negribu.
Adventa laiks... Bēniņos atrodu vēl treknajos gados lielveikalā pirktu adventa vainaga brīnumu — ar jestrām lentēm, plastmasas paradīzes ābolīšiem un parafīna notecējumiem uz sāniem. Notirinu putekļus, pagrozu uz riņķi un nolieku atpakaļ. Neuzrunā. Kurš teicis, ka vainagam jābūt? Varbūt vēl nenomaksāt elektrības rēķinu un nopirkt meitai Lūcijas dienas kleitu? Muļķības. Kam tas vajadzīgs. Parīt atkal uz darbu, smaids līdz ausīm: «Labdien, kā varu palīdzēt?», «Jums tā vai šitā?», «Maksāsiet tūlīt vai nekad?» Stop! Liecies mierā, labi, ka darbs ir vispār. Labi, ka maksā kaut ko. Labi, ka nav iztrūkuma, labi, ka kolēģi neslimo, labi, ka neprasa vairāk, nekā varu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv