Vienu mūža gadu garu es uz egles zara karu
Kā ierasts, stāvot uz gadu mijas sliekšņa, mēdzam atskatīties uz pagājušo un izvērtēt, kas tajā bijis svarīgs un nozīmīgs, kas pilnīgi negaidīts vai pat traģisks un kas smieklīgi uzjautrinošs. Lai arī katram šie notikumi sarindoti atbilstoši paša pieredzei un dzīves filozofijai, tomēr riskēšu uzbāzties Liesmas lasītājiem ar savām pārdomām, kuras lasīt līdz galam noteikti nav obligāti.
Aizvadītā gada janvāris atnesa Latvijai trešo naudas reformu pēdējo 25 gadu laikā. Jau krietnu pusgadu pirms tam ekspertu kori tautai solīja, kā pēc pārejas no lata uz eiro uzlabosies dzīve — samazināsies valsts parāda procenti starptautiskajiem aizdevējiem, un potenciālie ārvalstu investori, sajutuši stabilitāti, bariem vien trauksies ieguldīt brīvos līdzekļus Latvijas ekonomiskajā plauksmē. Vienīgi skolotāji, ierindas policisti un vidējais medicīniskais personāls pēc komunālo rēķinu nomaksas, pārskaitot atlikušos krāsainos centus un skaistākās monētas Eiropā, reformu vērtēja visai atturīgi: «Vai nav vienalga, kuras valūtas trūkst makā...»
Bija arī paredzēta elektrības brīvā tirgus atvēršana, taču vēl vienu veiksmes stāstu no sērijas krīze beigusies iedzīvotāju pleciem valdība uzkraut tobrīd neuzdrošinājās, atliekot šo pasākumu uz gadu, kad eiforijā par Latvijas prezidentūru Eiropas Padomē domas par augošajiem elektrības tarifiem varēs nobīdīt otrajā plānā.
Februāris pagāja Soču ziemas olimpisko spēļu zīmē: Latvijas sportisti pārveda medaļu rekordražu, tostarp kaugurieša Oskara Melbārža pilotētā bobsleja četrinieka izcīnītā sudraba medaļa bija pirmā šajā sporta veidā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Godam cīnījās arī abi pārējie mūsu olimpieši — bobsleja pilots Oskars Ķibermanis (16. divnieku sacensībās un 14. četriniekos) un kalnu slēpotājs Mārtiņš Onskulis (27. vieta slalomā).