Bija labs ūdens un laba iela
Pagātnes formā par Brīvības ielu Valmierā izsakās tie, kas salīdzina, kāda tā bija pērnvasar un kāda ir pašlaik. Ielai būtībā vairs nav asfalta seguma, jo vienā brauktuves pusē ir kaut kas līdzīgs grantij un oļiem, kas lietū pārvēršas putrā, otrā — tikai un vienīgi bedres. Sākoties salam, tie, kam pa šo ielu jādodas mājup, bieži teica: kaut nu beigtos tā rakšana! Leišu kompānija, kas veica ūdensvada rekonstrukciju, to darīja piecus mēnešus, un puišu ikrīta uzruna «Mi buģem sevodņja tut kapaķ» jau šķita anekdotes vērta.
Lai nebūtu jāskaišas, daudzi izvēlējās pasmaidīt, jo bedre blakus bedrei bija ikdiena. Tāpat kā bedru aizbēršana, bet pēc laika atjaunošana. Bija redzams, ka leišu meistari drēbi īsti nezina. Uznākot pirmajam salam, sekli ieraktās jaunās ūdensvada caurules, kuru gali vēl rēgojās virszemē, sasala. Laikam jau neviena mājsaimniecība nesūdzējās, ka reizi pa reizei nebija ūdens, vēlāk filtros un veļasmašīnās saskrēja pilnīgs duļķis, jo paši lētākie darba darītāji katru rītu jau astoņos atkal bija vārtu priekšā, arī pa tumsu rāvās, meklējot apgaismojumu ar vienas, otras un trešās tehnikas vienības lukturiem. Vai tiešām cītīgi strādāja, vai imitēja rosību?! Tā no augusta pirmajām dienām līdz pat garajām Ziemassvētku brīvdienām. Brīžam ļoti gribējās prast leišu valodu, jo gan jau melnā darba darītājiem par visu uz ceļa notiekošo bija savs un ne tas glaimojošākais spriedums.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv