Prezidentu gaidot
Valsts prezidenta Andra Bērziņa nedēļas nogalē paziņotais, ka viņš nevēlas būt starp pretendentiem uz pirmās personas statusu Latvijā, lielā daļā sabiedrības uzvilnīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, lēmums it kā gluži loģisks un drīzāk gan gaidīts, no otras — tāda kā tukšuma sajūta, jo prezidenta ilgā vilcināšanās tikpat labi varēja nozīmēt arī cenšanos par katru cenu palikt amatā vēl vienu termiņu. Latvijā, īpaši Latgalē un citos no Rīgas attālākos reģionos, Andra Bērziņa vārds drīzāk saistījās ar paredzamību, stabilitāti un zemniecisku vienkāršību. Mīklainā noslēpumainība un šķietamā neizlēmība attiecībā uz iespējamo kandidēšanu bruģēja ceļu visdažādākajiem minējumiem, un arī šajā paziņojumā pietrūka skaidras motivācijas — kāpēc tāds lēmums.
«Es teiktu, ka tas ir tāds apkopojums šim pēdējam gadam, vērtējot situāciju, redzot attīstību, rezultātus un iespējas, protams,» nosaucot to par ilgtermiņa vērtējuma rezultātu, prezidents bilda. Paliek gan jautājums, vai tas ir pietiekams pamatojums, tomēr nav divu domu, ka Andris Bērziņš pratis atkāpties ar cieņu un līdz ar to ieiet atjaunotās Latvijas vēsturē kā vienīgā pirmā persona, kas nepretendē uz otru termiņu. Var piekrist viņa teiktajam par pašreizējās ģeopolitiskās situācijas ietekmi uz nākamā prezidenta darba kārtību, kas netieši pasaka: nu ar mieru un nosvērtību būs par maz.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv