Tad nu tā tas arī ir: Dievs, ģimene, draudze

«Valmieras Sv. Sīmaņa draudze man nav pilnīgi sveša. Pazīstu daudzus tās cilvēkus no dažādiem kristīgiem pasākumiem. Nesagaidu, ka draudze būs perfekta, tā tas nemaz nevar būt, jo Baznīca ir slimnīca grēciniekiem, un mēs visi esam slimi ar grēku, es arī. Pat ja atrastos perfekta draudze, tad ar manu ienākšanu tā tāda vairs nebūtu, jo es pats neesmu perfekts,» tā, iesākot mūsu sarunu, saka mācītājs Edijs.

Mēģinot nedaudz izprovocēt, aicinu mācītāju Kalekauru raksturot pilsoni Kalekauru.

«Neesmu nekas īpašs. Tāds, kādu nu Dievs mani radījis. Uz sevi vienmēr skatos nedaudz kritiski.

Nāku no Ziemeļvidzemes pilsētiņas Apes, kur pavadīju 24 savas dzīves gadus. Kad vecāki atguva zemes īpašumus, domāju, ka būšu zemnieks. Mācījos lauksaimniecības skolā, bet sirds tomēr nebija pie šīs lietas, kaut gan zemes un lauku darbi man nav sveši. Pamatskolas laikā vasarā vecmamma mani iekārtoja darbā fermā, kur arī slaucu govis.

Skolā galva nebija slikta, bet slinkums mācīties tomēr ņēma virsroku. Nepatika matemātika, toties skolotāji slavēja manus sacerējumus. Toreiz biju sapņotājs, mēdzu filozofēt par visādām lietām. Nebiju skolas kārtīgākais skolnieks, bet ar savām blēņām un nepaklausību biju viens normāls džeks. Tā vismaz pats domāju. Kad vēlāk jaunības trakulībā biju sastrādājis dažādas ziepes, sapratu, ka tā dzīvot tālāk nevar. Mamma bija ticīga, mēģināja man stāstīt par Dievu, bet es visu dzirdēto ignorēju, kaut gan dziļi sirdī vēlējos pārmaiņas un izraušanos no vides, kurā atrados. Mani urdīja jautājums — kāda tad ir dzīves jēga, kāpēc dzīvoju? No kurienes nāku un uz kurieni eju? Piedzīvoju pat depresijas posmu, jo sapratu, ka pats esmu par vāju, lai kaut ko mainītu. Vēl šodien atceros, kā vienā vakarā virtuvē ne no šā, ne no tā nometos ceļos un lūdzos: «Dievs, ja Tu esi, tad glāb, maini manu dzīvi!»

VALMIERĀ. Edijs Kalekaurs 2015. gada aprīlī, ienākot kalpot par LELB Sv. Sīmaņa draudzes mācītāju.