Maiju izvēlas dzīves svinēšanai

«Vai tas ir daudz vai maz? Es teiktu — tā vidēji,» smējās Emīlija, stumjot ķerru. Šoreiz ķerrā gan nevis pļāvums kaziņām Grietai un Cielavai, bet dzimumdienas torte. Milzīga, rūpīgi iepakota, atstutēta, lai ciemiņi to ieraudzītu visā krāšņumā, lai pati Emīlija tajā varētu saspraust svecītes. Smējāmies, ka varbūt gluži 80 viņa neliks, bet dažas, lai nopūstu vienā elpas vilcienā, vēlot sev pašu galveno — labu veselību!

«Kādreiz ar mammu, tēti te dzīvojām, tagad saimniekoju pati, bet ir man draugs, kurš piepalīdz. «Rubeņos» dzīvoju gandrīz 60 gadus. Jā, viss mūžs te pagājis, bet galīgi nekādas vainas! Jaunībā jau pavisam labi gāja, darba nekāda nebaidījos. Kolhozā govis slaucu, tad par jaunlopiem vajadzēja gādāt. Kādreiz taču govis ar rokām slauca. Varbūt bija sarežģītāk, bet gāja no rokas. Man nekad nav bijis smagi vai grūti. Joprojām priecājos, ka spēju iet un darīt, ka veselība pieturas, tad dzīvot noteikti var,» smaidīja žiperīgā jubilāre, vedot mūs piesēst uz soliņa zem ābeles blakus svaigi apstrādātam laukam.

«Te piesēžu, kad darāmā aptrūkstas,» sasienot lakatu ap galvu, uz koka beņķīša piesēda Emīlija un noteica: «Tad, kad nav darāmā, skatos tur pāri uz ceļu. Tad redzu, kā mašīnas steidzas, un domāju, domāju... Ko izdomāju? Ka jāiet kazu pārsiet, ka pusdiena jāizvāra, un pamanu, ka tas, ko zemē liku, jau sācis dīgt.»

LAUKI PRIECĒ KOPŠ JAUNĪBAS. Tā par ikdienas soli «Rubeņos» saka enerģiskā saimniece Emīlija Dūrēna. 15. maijā viņa ganībās veda Cielavu, bet pati svinēja 80. dzimšanas dienu. Jāņa Līgata foto