Kopdzīves zelts
50 gadi cilvēka dzīvē šķiet tāds nieks vien esam. Savukārt 50 laulības gadiem ir pilnīgi citāds svars. Tie ir kopīgi vadīti gadi, kurus caurvij viss cilvēku savstarpējo attiecību krāsu spektrs, un tāpēc var teikt: «Mūžs raibs kā dzeņa vēders.»
Cilvēku kopdzīves ķīmija, kas ļauj plecu pie pleca nodzīvot pusi gadsimta, noteikti ir parūpējusies, lai abu laulāto rakstura, talanta vai personības īpatnību svaru kausos tomēr būtu arī kaut kāda samērība. Piemēram, viens ātras dabas, otrs apdomīgāks, cik viens taupīgs, tik otrs dāsns. Viens ir sabiedrības cilvēks, otrs vairāk pa māju rosās. Laulātie iepazīst savu dzīvesdraugu visdažādākajās situācijās, tādēļ no viņa, tāpat kā no sevis, tā pa īstam nevar noslēpt neko. Tāpēc gadās, ka, uzdodot jautājumu vīram, visprecīzāk atbild sieva. Vai otrādi.
Viesojoties Jeru pagasta «Grūdumos» pie INĀRAS un ULDA ZUMENTIEM, nesaņēmu gatavu recepti, kā tikt līdz Zelta kāzām. Nojausmu, kādu atziņu — to gan. Klausoties šo dzīvesgudro un sirdī bagāto cilvēku stāstījumu, kas visu laiku līkumoja, ietverot te mājas, te skolas norises, sapratu, ka tās viņu dzīves gadu stirnas tepat vien starp Jeru «Grūdumiem» un Naukšēnu vidusskolu lielākoties arī rikšojušas. Un kā gan citādi, ja «Grūdumi» ir Ulda Zumenta dzimtās mājas, kur ģimene pavadījusi visas vasaras, audzinot trīs bērnus — Kasparu, Jāni un Gundegu — un kopā darot lauku un dārza darbus, bet Naukšēnu vidusskola ir abu kopīgā darbavieta līdz pat aiziešanai pensijā. Bet kāda bijusi abu satikšanās?
«GRŪDUMU» SAIMNIEKI Ināra un Uldis Zumenti šajā pavasarī pie mājas namdurvīm. Noras Kārkliņas foto