Dolgopolovs: prezidentam aktīvāk jādarbojas likumdošanā

Jau tikai jūsu kandidatūras pieteikums spēj raisīt šoku lielā daļā latviešu sabiedrības. Pat ne tāpēc, ka bijāt kompartijas funkcionārs vai — kā pats atzināt — referendumā balsojāt par divvalodību. Vienkārši tādēļ, ka esat krievs. Pierasts uzskatīt, ka amats pienākas latvietim.

— Tad man ir jums jāvaicā: ko bija darīt Obamam? Viņš ir amerikānis, bet es — Latvijas pilsonis. Pat bez naturalizācijas. Vai nu mums ir dalīta pilsonība, kad vieni ir pirmās šķiras pilsoņi, vai tomēr mācāmies no ES valstīm: Francijā premjers ir spānis...

...Rumānijas prezidents ir etnisks vācietis...

— Pilsoniskā sabiedrībā tas nav pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod [kandidātam]. Ne tikai žurnālistam, bet vispār. [..] Runāt par «asins tīrību», par pieres vai deguna mērīšanu — tas civilizētā sabiedrībā, pie kuras mēs gribētu sevi pieskaitīt, nav svarīgākais jautājums.

Labi, tad cits nepatīkams jautājums. Diez vai es to atļautos vaicāt citam kandidātam cienījamos gados, baidoties no daudzu lasītāju sašutuma, — bet jūs esat «piektā kolonna», un tādēļ man taps piedots.

Valsts galvas amata pretendentam būtisks parametrs (kas netiek aplūkots diskusijās, bet to prasa veicamie pienākumi) ir laba fiziskā kondīcija — vismaz Brīvības pieminekļa goda sardzes kareivja līmenī. Man joprojām ir spilgtā atmiņā 1999. gada maijs, kad Guntis Ulmanis valsts vizītē Prāgā vairāk nekā stundu nostāvēja kopā ar kundzi saules sakarsētā bezgaisa telpā, tur klausoties sajūsmināto čehu arhivāru cītīgos un garos priekšlasījumus par abu valstu vēsturiskajiem sakariem. Savukārt mēs, zaļokšņi žurnālisti, sev par kaunu izmukām no tās pekles ārā pēc dažām minūtēm, lai ik pa brīdim ietu pa durvju šķirbu bažīgi pavērot: vai valsts pirmais pāris vēl turas uz kājām? Nostāvēja braši, ar nemainīgu ieinteresētības izteiksmi sejā.

Vai jūs savos cienījamos gados būtu spējīgs izturēt šādu pārbaudījumu?

— Vinstona Čērčila vai Konrāda Adenauera piemērs liecina, ka vecums nav šķērslis vadīt valsti. Neskatoties uz vecumu, darba slodzi turu pietiekami normāli — ja paraugās uz manu darba dienu. Atšķirībā no viena otra deputāta es piedalos visās komisiju sēdēs — ne tikai tās, ko vadu kā Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs, bet arī Eiropas lietu komisijā (kur arī strādāju ilgu laiku). [..]

Otrkārt, ir būtiski atlasīt to, kas ir tiešām nepieciešams, bez kā nevar iztikt. Ir negrozāmi protokola pasākumi, piemēram, Valsts prezidenta uzruna 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa, bet citos gadījumos darbojas princips «ko kungs vēlas»...

Ja tāda situācija [fiziska nespēja] izveidosies... Es neeju tikai amata dēļ. Man ir svarīgi, tajā esot, paveikt kaut ko vērtīgu. Ja es jutīšu, ka nevaru paveikt savus pienākumus tā, kā prasa mans godaprāts, tad no amata atteikšos. Tas nav nekas jauns civilizētā pasaulē — atcerieties pāvestu Benediktu. [..]