Dzīves gaišie brīži
Viņai piestāv cepures — joprojām arī tagad, cienījamos gados. Domu enerģijas arī gana un vēl pārpārēm, — par fiziskajām kaitēm cenšoties nedomāt, valmieriete DAINA KRĒPAUSE ikdienas gaitās paspēj būt gan pašas dārzā, gan tirgū ar to, kas pļavā, mežā un dārzā. Bet daudziem valmieriešiem, un ne tikai, viņas vārds jau ilgus gadus saistās ar sabiedrisko darbību: Krēpause vada Valmieras politiski represēto biedrību kopš tās dibināšanas 1989. gadā.
Viņa ir pamanīta un redzama Valmierā un ārpus tās. 1997. gadā saņēmusi Latvijas valsts apbalvojumu — Trīszvaigžņu ordeņa Goda zīmi, vēlāk pilsētas apbalvojumus — Goda valmierietes titulu un pašvaldības Pateicību. Anta Lūsas foto
No kurienes nākat, kur jūsu dzimtas saknes?
No Smiltenes puses, Palsmanes, toreizējā Mēru pagasta. Mūsu Jaunlazdiņi vēl saglabājušies, tikai tur dzīvo citi cilvēki. Tās bija lielas mājas, manās bērnības atmiņās, protams, visskaistākā vieta pasaulē. No turienes mūsu ģimeni izveda 1949. gada 25. martā, apsargāja kā noziedzniekus. Strenču stacijā sākās mūsu smagais ceļš uz austrumiem. Man bija 13, jaunākajai māsai 9 gadi. Redzēju, ka tālajā ceļā lopu vagonos izveda vēl mazākus bērnus, un vairāki no viņiem arī neizturēja, aizgāja bojā. Mēs izturējām un atgriezāmies.
Bet par dzimtu — jau agrākos gados mūsu ciltskoks bija apzināts un izpētīts līdz pat 17. gadsimtam, man tas zīmējums saglabājies. Cauri visām Sibīrijas šausmām mana māte bija saglabājusi arī ruļļu jeb vakkas grāmatu, kur tās ķeizariskās godības piespriedušas Jaunlazdiņu Pēterim, toreiz vēl bez uzvārda, šo īpašumu — 1814. gadā. Divdesmit gadus Pēteris kārtīgi maksājis muižai izpirkumu, līdz 1897. gadā ierakstīts: viss nomaksāts. Par to, kā senči tika pie uzvārda, saglabājies nostāsts. Pēteris pie barona nogājis vēlu, laikam iespējamo uzvārdu arī nav apdomājis. Barons paskatījies pa logu, kur osis vēl nav bijis salapojis, un noteicis, ka vēlais nācējs nu būšot Osis.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv