Pārsteidz ar cepurēm un zeķu pāriem

SAPŅI IR JĀPIEPILDA — par to pārliecināta Inese Kļaviņa, kurai adīšana ir vaļasprieks, bet citu apdāvināšana — ļoti liels gandarījums. Ārijas Romanovskas foto

Galdiņš viesistabā pilns ar dziju šķeterēm, jau satītiem kamoliem, blakus stāv vienas un citas adāmadatas, tikai zinātāji pateiks, kuras vajadzīgajā brīdī lietā liekamas. Kumodes atvilktnēs gan šalles, gan cepures. Inese smej, ka cepures ir tas aksesuārs, ko viņa var pieskaņot katrai jakai, mētelim, un ne velti Mazsalacā klīstot kāds joks: «Re, kur Ineses cepure aizgāja, un re, kur vēl viena!»«Droši vien cepures un zeķes adu visvairāk, bet man patīk adīt jebko, un visu arī pieprotu,» stāstīja Inese, sev uz pleca likdama te vienu, te citu adījumu. Šad un tad viņa ķeras arī pie tamborēšanas, tad dažu dienu laikā esot gatavs plecu lakats, bet zeķe esot vienas dienas jautājums. Divi garāki vakari pie televizora, un pārītis gatavs. «Televizoru es skatos, protams, bet tajā pašā laikā arī rokām jākustas. Ir raksti, ko varu adīt, uz rokām neskatoties,» stāsta Inese, kurai adīšana nekad nav bijis maizes darbs, bet vaļasprieks. Tā tas palicis līdz šai baltai dienai. Pieredzi viņa krāj, darbojoties Tautas lietišķās mākslas studijā «Mazsalaca», bet uzreiz lauž priekšstatu par to, ka studijas nodarbības domātas tam, lai izzinātu latvju rakstu daudzveidību. Inese stāsta, ka bieži ļaujas radošai pieejai, uzadot perfektus darbus košos toņos.