Saeimas zaķkāposti
Klasiskajā politikā līdz ar valsts darba pieredzi pārsvarā* līdzi nāk piesardzība — cilvēks arvien skaidrāk apzinās briesmas, ko viņam rada ar varu saistītie kārdinājumi. Dzintara Zaķa (un ne tikai viņa vien) uzvedība liecina, ka pie mums nostiprinās cita tradīcija — varas veterāniem klaji izrādīt savu bezkaunību.
«Vienotības» spices vīrs, pirms tam būdams pietiekami odioza un nepopulāra persona, Saeimas vēlēšanās uzrādīja vienkārši fantastisku rezultātu, ar būtisku atrāvienu kļūstot par partijas Latgales saraksta līderi (startējot no trešās pozīcijas — viņam tika 4554 plusi, bet galvgalī liktajam satiksmes ministram tikai 2697). Arī Latgales sabiedrībā līdz tam nebija manāms nekāds šī politiķa fanu klubs — kā noprotams, tāds bija darbojies tikai valsts un ES finansējumu alkstošu uzņēmēju vidū. Sabiedrībā un partijā tika uzskatīts, ka Zaķa karjera neizbēgami tuvojas norietam, — tāpēc uzreiz pēc balsu saskaitīšanas visloģiskākais un pat vienīgais izskaidrojums šim «brīnumam» šķita noziedzīgas manipulācijas ar vēlētāju gribu. Tas arī apliecinājās — vispirms krimināllietās, tagad arī tiesas spriedumā. Pats Zaķis tagad, aci nepamirkšķinot, apgalvo: nē, tas pierādot, ka viņš pats nekādās nelikumībās Latgalē neesot iesaistīts, jo ar savu spriedumu tiesa esot apliecinājusi, ka tieši Saeimas deputāts nevienam nedz lūdzis, nedz licis gādāt drošai ievēlēšanai vajadzīgo plusu skaitu biļetenos. Un to viņš turpinās apgalvot līdz pat sava mandāta pilnvaru beigām — vai līdz tam brīdim, kad/ja atradīsies pierādījumi un tiks izvirzīta apsūdzība. Protams, šī cilvēka vēlmi turēties pie sava tagadējā statusa var saprast — tiklīdz pazudīs tā mazā kripatiņa likumdevējvaras, ar ko ir apveltīts pat ārpus frakcijām strādājošs Saeimas deputāts, Zaķis zaudēs arī visus savus draugus, labvēļus un «talanta cienītājus».
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv