Par katru bērnu ir jācīnās

Valmieriete, septiņu bērnu mamma un piecu mazbērnu vecmāmiņa Biruta Gurceva zina, kā aizstāvēt savējos. Viņa četrus gadus darījusi visu, lai vienu no saviem bērniem, kurš piedzimis vārgs, noliktu uz kājām. Ar dēlu tas izdevies. Puisim esot jau 27 gadi un pašam sava ģimene. Jau 18 gadus Biruta neatkāpjas un mēģina burtiskā nozīmē uz kājām dabūt arī Signi. Māte uzstājīgi meitu vingrina, masē, par viņu aizlūdz. Biruta ir pārliecināta, ka reiz no ratiņkrēsla meita izkāps. Varbūt pārvietosies ar kruķiem, varbūt ar steķīti, bet spers soļus, viņai būs pamats zem kājām. Arī tāpēc, ka 18 gadus viņa augusi lielā mīlestībā — lolota un nēsāta uz rokām. Nesusi gan mamma, gan Dievs.

«Kad Signei bija 11 gadi, viņai uztaisīja muguras operāciju. Sazinājos ar ķirurgu, kurš bija atklāts: nedomāju, ka Signi vēl kādreiz redzēšu, kur nu vēl operēšu! Kad dvīnes piedzima, bija skaidrs, ka Signija ir vesels bērns, bet par Signi man neteica neko, neko nesolīja. Nē, pateica, ka bērns nedzīvos! Kā? Mans bērns nedzīvos tāpēc, ka dzemdībās nesaņēmu atbalstu? Tāpēc, ka bērnu izvilka ar stangām? Es zināju, ka Signe dzīvos! Tie, kas mūs satiek pēc laika, saka: tu esi īsts pūķis! Jā, meitiņa bija kā ķeksītis, sēdēšana ratos jau nāca stipri vēlāk, bet mēs cīnījāmies. Bija laiks, kad kausēju vasku, tinu viņu vaskā. Braucām pie dziedniekiem. Atdzīvojās Signes kauli un miesa. Operācija nāca daudz vēlāk. Līdz tai jau daudz bija panākts,» visu, kas noticis, centās atcerēties un izstāstīt Signes mamma Biruta.

PAMOSTIES, ielūkoties spogulī un sev uzsmaidīt — tas ir padoms, kuru Biruta devusi Signei. Meitenei ir jāaug spēkā, pārliecībā. Viņa visu mūžu bijusi cīnītāja. Viņa ir nosargāts brīnums, kurš vēlas piecelties kājās. Jāņa Līgata foto