Patvēruma mājā grūtnieces un zīdaiņi

«Liesma» patvēruma mājā ciemojās īsi pirms Adventa laika sākšanās.

«Mūsmājās būs īsti Ziemassvētki. Varbūt bez brīnuma, bet lielā cerībā. Mazais uz rokām — tā nav sagadīšanās. Tā ir atbildība un jautājums — ko darīsim ar šo mazo cilvēciņu? Ziemassvētku noskaņa jau nav svecēs un egļu zaros. Ir jau pat tā, ja raugāmies dziļāk, — mums te jāpiedzīvo Ziemassvētki katru dienu, jo mazulīši ir, mazie Jēzus bērniņi, kuri visbiežāk atnākuši pavisam negaidīti,» sacīja patvēruma mājas vadītāja VALDA REĶE, kura kopā ar brīvprātīgajiem gādā par to, lai mājā būtu silts, lai visi paēduši, bet paralēli topošajām un jaunajām mātēm māca rūpēties gan par sevi, gan mazuli. Būtībā smagās dzīves grūtībās nonākušajām sievietēm patvēruma mājā ir iespēja ieraudzīt, baudīt un novērtēt, ka dzīve var būt arī pavisam citāda.

«Mana gandarījuma sajūta? Cilvēks trīs mēnešus ir teicis: man te nepatīk, te ir kā cietums un vispār pēdējā vieta, kur būt. Bet vēlāk domas tiek mainītas: te ir mājas, te gribu un varu atgriezties, varbūt tikai piezvanīt, lai aprunātos. Prieks ir arī par to, ja redzi, ka jaunā māte mainās, ka viņa te iemācījusies pavisam vienkāršas lietas, prasmes, kuras nav zinājusi,» tā Valda.

Diemžēl aprunāties ar sievietēm, kuras «Jaunpalejās» sameklējušas mieru, mums neizdevās. Topošajai māmiņai bija radušās veselības problēmas un viņa laiku līdz dzemdībām pavada slimnīcā, bet gados jaunā dvīņu māmiņa ar vienu no jaundzimušajām bija Bērnu slimnīcā Rīgā. Valda auklēja otru dvīņu meitenīti un dalījās pārdomās it visā, kas patvēruma mājā piedzīvots, izvērtēts un arī pārdzīvots.

DZĪVĪBA IR NOSARGĀTA, un labs ir mazās Elīzas dzīves sākums — par to pārliecināta patvēruma mājas vadītāja Valda Reķe. Taču vajadzīgs milzīgs līdzcilvēku atbalsts un dāsnums, lai bērni, kuru dzīves ceļš aizsācies patvēruma mājā, izaugtu veseli un laimīgi. Jāņa Līgata foto