Dāsnais eņģeļu pieskāriens
Laiks, ko vēlamies par gadā mierīgāko, mums kļūst par trauksmaināko. Šajās dienās cilvēki vistiešāk ierauga, cik grūti ir būt labam: bērnam, vecākam, darbiniekam, kolēģim, kaimiņam, radiniekam vienlaikus. Mums gribas kliegt: es neesmu eņģelis!
Esmu cilvēks, kurš vai no ādas lien laukā, lai izdotos iepriecināt citus. Vakar dzirdēju domu: traki daudz brīvdienu pēc svētkiem! Labāk gribētos pāris brīvu dienu pirms tiem, lai galvā nedun: vai tiešām Klusa nakts, svēta nakts jādzied tik lēni? Vai nevar tās rindas ātrāk savilkt kopā? Mazs murdziņš, kam ejam cauri.Ko vēlamies iegūt? Iepriecinājumu, gandarījumu, gribam, lai paši sev varam godīgi atzīt: daudz laba mēs iespējām, mēs tomēr esam labi, jo negatīvā jau gada griezumā, kur nu vēl mūža griezumā, tāpat pieticis. Šīs pāris nedēļas ir tik juceklīgas arī tamdēļ, ka esam jau pieraduši dzīvot ritmā: darbdienas, tad brīvdienas, un ierasti tos mierīgos brīžus, iepriecinājumu mēs gaidām no nedēļas nogalēm, kad varam būt kopā ar mīļajiem. Tad mēs zinām, ka būs brokastu kafija, sarunas, pastaigas, dīks brīdis pie televizora...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv