Kad lielākā bagātība ir paša prieks

Cēsīs dzimušais tagadējais valmierietis neapšaubāmi pašlaik ir viens no fotogrāfiem, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Vairāk nekā 80 starptautiskajos fotomākslas konkursos viņš ieguvis 25 godalgas. Starp tām ir arī Starptautiskās fotomākslas federācijas (FIAP) zelta, sudraba un bronzas medaļas. 2014. gadā Mihailam tika piešķirts FIAP mākslinieka goda nosaukums, bet kopš šī gada janvāra viņam ir gods saukties par FIAP ekselenci.

Mihails uz izstādes atklāšanu bija atsteidzis no komandējuma ārpus Latvijas, pāris dienas bija arī Valmierā un piekrita sarunai ar «Liesmu».

— «Sapņu kartogrāfija» ir Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktores Mairas Dudarevas rosinājums. Viņa ieteica vērsties Kultūrkapitāla fondā ar projekta pieteikumu. Kad tur saņēmu atbalstu, atlasījām 20 darbus, un 2014. gada decembrī Fotogrāfijas muzejā bija pirmā ekspozīcija. Nu turpinājums ir Cēsīs. Šī pilsēta man īpaši tuva, jo te esmu sācis bildēt un čibināties ar savu pirmo Smenu. Pēc tam loģisks turpinājums bija fotoklubā Cēsis (no 1982. līdz 1987. gadam). Tur bija lieliska ievirze radošajā fotogrāfijā. Visi  bijām apņēmības pilni un rīkojām izstādi pēc izstādes. Astoņdesmito gadu beigās iestājos (mani uzņēma) Gunāra Bindes fotomeistarības studijā. Tur  jau bija krietni augstāka līmeņa redzējums par fotogrāfijas jēgu.

Atmodas gados mākslinieciskajā fotografēšanā bija pauze. Vairāk pievērsos dokumentālajai. Biju arī barikādēs un darbojos tur kopā ar Kultūras fonda fotoapvienību. Arhīvs, ko tad nobildēju, bija liels. Sašķirots un salikts par datumiem, tas kā dāvinājums ir nodots Fotogrāfijas muzejam, vēsturei. Ceru, kaut uz filmiņām uzņemts, tur ir pienācīgi saglabāts. Pašam no tiem gadiem  fotogrāfiju ir maz. 1994. gadā gan viena izstāde par barikādēm man bija Spānijā, kur to aizgādāja turienes paziņa. Arī viņiem tad Latvijas Atmoda bija aktuāla. Pats gan uz šo izstādi nebiju.

MIHAILS IGNATS. Ārijas Romanovskas foto