Muižkundze ar latgaliešu krampi

Dzirdēju nupat kolēģi sakām: pēc soļiem dzirdu, muižkundze nāk! Kā tas ir — doties uz darbu muižā, darba kabinetu iekārtot muižā?

Man darba kabineta vēl nemaz nav (smejas). Tagad iekārtojam muižas otro stāvu, tur būs arī istabiņas nakšņošanai. Kāds tad ir tās muižkundzes pienākums? Visiem izrādīt muižu, protams, un Sēļu muiža ir sena. Mērķis jau ir to ne tikai apdzīvot, bet ļaut tai būt muižai kā muižai.

Ja pavisam nopietni, tad darba ir pilnas rokas.

Strādājot laukos, viss ir citādi. Te vairs nav runa tikai par darbu kultūras lauciņā, jo tas ir daudz par maz. Uz lietām jāraugās kompleksi. Ir jādomā par notikumiem, vietām, iespējām, kas ir apkārt, lai cilvēki gribētu uz Sēļiem atkal un atkal atbraukt. Mēs mēģinām radīt  muižas tēlu, bet par šo visu varam runāt tikai tamdēļ, ka te bija cilvēks, kurš pašlaik uz mums raugās no debesīm... Vija Jaunzeme priecājās par katru muižas dzīves sīkumu.

Tā muiža tika nosargāta.

Jā, nosargāta. Tāpēc muiža var veidoties un mainīties, jo ir vietējo cilvēku atbalsts idejām, atbalsts no uzņēmējiem, ziedotājiem, no pašvaldības. Tagad mēs varam to sakopt, ļaut tai dzīvot un augt. Esam ceļā uz to, ka jālaiž iekšā ļaudis, lai īrē istabiņas, esam gatavi kāzu svinībām, fotosesijām. Pagaidām to skaļi nereklamējam, bet mutvārdu ziņas jau aiziet. Stāsta par to, ka Sēļi ir īpaši, neapzināti, neredzēti, ka esam tāda romantiska vieta, kur pabūt.

Vai darbs Sēļos bija izaicinājums?

Nezinu. Tobrīd biju bez darba, man piedāvāja.

Bet gribējās taču?

Mana ģimene,  tuvie cilvēki ir novērtējuši  un sapratuši to,  ka es bez kultūras darba nevaru. Viņi pieņēmuši, ka man šo visu vajag kā svaigu gaisu, ko elpot. Un viņi to pareizi  jūt. Man šo visu tiešām vajag! Mani nebaidīja, ka darba dzīve jāsāk no nulles.

MUMS KATRAM IR SAKNES, kas palīdz dzīvot un radīt, — saka Ināra Blūma un izrāda sapni, kas piepildīts. Pavisam nesen viņai uzšūts Abrenes tautas tērps. Jāņa Līgata foto