Gaidīts un sagaidīts
«Eiropas naudu gaidīt dabūju pusotru gadu,» izrādot atjaunoto kūti, kurā vietas 80 gotiņām — patlaban tajā mīt 50 slaucamās govis un 24 teļi, stāsta 2005. gadā dibinātās Rūķu SIA īpašnieks INDULIS PURIŅŠ. Atbildot uz jautājumu, kā šādi ieguldījumi sadzīvo ar piena cenu kritumu, saimnieks skaidro: «Tad, kad plānojām celtniecību, piena cena vēl bija normāla, tagad tā noslīdējusi zem pašizmaksas, un to nevarēja prognozēt. Otrs baigais kritiens, kad nojuka Trikāta, kur mums palika nauda. Reāli jau Latvijas piens nesamaksāja Trikātai, un uzņēmums ar to pašu bija mierā. Es tikai brīnos, kāpēc nav sašutuma par to, ka Latvijas pienu Latraps nopirka par sviestmaizi. Ja es pareizi saprotu no visiem tiem stāstiem un rakstiem, tad Trikātas akciju 53 procentus par 27 tūkstošiem!
Tepat apkārtējiem par nodoto pienu — kam 200, kam 70, kam 130 tūkstošus eiro parādā, tam pašam Krievāram 600 tūkstošus. Maksātnespēja ļoti skaisti visu Trikātas īpašumu notirgoja, par savulaik pirktajām piena mašīnām tagad maksājam otrreiz, tomēr es visvairāk brīnos, ka nav nekāda trokšņa, tāda sajūta, ka visi naudu saņēmuši, — tas kaut kā neizprotami. Ja priekšnieks var atļauties zaudēt pusmiljonu — kaut kas te nelīmējas un nav riktīgi. Un vēl es neizprotu to: Trikātas sapulcē mums priekšā stāvēja tas pats Ruža no Latraps un Latvijas piena valdes priekšsēdētāja Skudra, skalojot mums smadzenes kā tādiem sektantiem, lai iesaldējam piena naudas par četrām dekādēm, ka būs labāki rādītāji priekš bankām un vieglāk dabūt kredītu.
INDULIS PURIŅŠ: «Lopbarības ruļļus tinam paši, kad nepieciešama siena prese, sadarbojamies ar kaimiņiem — z/s Tilgaļi.» Jāņa Līgata foto