Veltījums mežsaimnieku piemiņai
Par Latvijas mežkopjiem biju dzirdējusi: tā ir īpaša brālība. Šī pārliecība vēl vairāk nostiprinājās, viesojoties pie viena no Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes 1955. gada absolventiem — VIĻA KRŪMIŅA. Bijušie kursa biedri no laika gala stingri turējušies kopā. Vēl tagad esot zināms, kur katrs ir, ko dara, kā dzīvo.
Kādā no kursa salidojumiem, turpat divdesmit gadus pēc izlaiduma, radusies doma, ka vajadzētu saglabāt aizsaulē aizgājušo kursa biedru piemiņu. Vispirms tapusi tāda kā piemiņas burtnīca, kurā ierakstīts katra zaudētā biedra vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas datumi, īss dzīvesstāsts. Ar laiku izdomāts, ka informāciju vajadzētu paplašināt, pastāstot, kur cilvēks strādājis, kāds bijis viņa vaļasprieks, kāda ģimene. Ņemot vērā kolēģu dažādo materiālo stāvokli, tikusi vākta nauda un vairākiem kapos uzstādīti piemineklīši. Ap 2000. gadu jau nolemts, ka vajadzētu saglabāt ne tikai kursa biedru, bet visu aizsaulē aizgājušo nozares darbinieku piemiņu. Tā radās un tikko iznākusi unikāla grāmata, būtībā enciklopēdija, kurā ietvertas ziņas par 750 bijušajiem mežsaimniekiem, — «Mežam veltīti mūži».
Apmeklētas turpat 200 kapsētas
«Viens cilvēks to nevarētu izdarīt. Viss praktiskais darbs lielākoties paveikts trijatā. Manā pārziņā bija foto materiāli, tekstus sagatavoja Strenčos dzīvojošais un strādājošais pensionētais mežkopis Tālivaldis Krūze, ļoti daudz par mežu ierīkotājiem rakstīja Juris Matīss, piedalījās arī Aija Zviedre. Visi viņi ir bijušie meža darbinieki.
Materiāli grāmatai iegūti dažādos veidos. Apbrīnojamu enerģiju un izdomu ieguldījis jau pieminētais Tālivaldis Krūze, informāciju atrodot gan baznīcas grāmatās, gan no sludinājumiem avīzēs, protams, arī no piederīgajiem. Tiesa, ne visi diemžēl pacentušies saglabāt piemiņu par savu radinieku. Pie sevis domāju — vai tiešām vajadzētu no šīm atmiņām aizbēgt? Meklēšanas process katrā konkrētajā gadījumā bijis ļoti atšķirīgs — vienotas shēmas nav. Dažs varbūt domā, ka tagad visu var atrast internetā. Bet vispirms taču kādam informācija ir jāsameklē!» spriež mežam joprojām uzticīgais vīrs.
Meklējot materiālus par bijušo mežsaimnieku dzīves gaitām, ieguldīts milzīgs darbs. Apmeklētas vairāk nekā 200 lielas un mazākas Latvijas kapsētas, no kurām tuvākā Trikātā, tālākās Ventspilī, Daugavpilī, Kārsavā, bet visvairāk atdusas vietu Rīgā, Meža kapos.
Darbu sarežģījis fakts, ka ne visi meža darbinieki dzimuši, auguši, strādājuši Latvijā un te palikuši. Mežinieki dažādos laikos bijuši varai nevēlami. Piemēram, pirmskara periodā visi viņi sastāvēja aizsargos, tātad bruņoti un nākamajai varai nevēlami. Daudzi tika represēti, izkaisīti pa plašo dzimteni, un neviens nezina, kur viņu kauli atdusas, jo kapa vietu nav. Daudzi meža darbinieki emigrējuši. Arī ugunsgrēki daudz ko no vēstures liecībām aizsūtījuši nebūtībā.
VILIS KRŪMIŅŠ. Ar mežu saistīts viss viņa mūžs.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv