Kā saglabāt savaldību
Pirms pāris dienām nejauši gadījās būt par liecinieku nepatīkamam incidentam — kāda Valmieras lielveikala pārdevēja, automātiski pieskaitījusi apkalpojamajai kundzei lieku preci, pēc aizrādījuma tas nav mans dusmīgi svieda pret leti plastmasas glāzītes, it kā tās un to pircējs — ņiprs skolaspuika — būtu vainojami pašas misēklī. Pārdevējas nīgrumam varētu būt vairāki skaidrojumi — garās darba stundas, zemais atalgojums, iespējams, kāda klizma ģimenē, bet tas nedod tiesības kļūt nesavaldīgai pret pircēju, jo vairāk — pret bērnu. Kas notiks, ja tāpat, ar spēku triecot pret slīdlenti pirkumus, sāks rīkoties lielveikalu apmeklētāji dusmās par stāvēšanu garumgarā rindā reizēs, kad no sešām kasēm darbojas labi ja divas!
Negribu apgalvot, ka Valmierā visi pārdevēji būtu nervozi un augstprātīgi, netrūkst arī pie mums augsta līmeņa profesionāļu, kuri atgādinās par akcijām un citiem veikala piedāvājumiem, taču esmu cieši pārliecināts, ka līdzīgi incidenti kaimiņu pilsētā Smiltenē, kur kafejnīcā trīsgadīga jaunekliņa vēlēšanās man ūdeni bez citrona tiek uztverta ar izprotošu smaidu, būtu pilnīgi neiedomājami.