Cīņā par Tēvzemi!

1916. gada rudenī Valmiera un tuvējie pagasti kļuva daudzkārt skaļāki un apdzīvotāki, jo šeit izmitināja strēlniekus. Kā tas notika, lasāms latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandiera Kārļa Goppera atmiņās: «No frontes diezgan tālajā aizmugurē, Jurjevā (līdz 1893.g. Tērbata, pēc 1919.g. Tartu) saformēja latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (pulku), ar 10 līdz 15 tūkstošiem kareivju. Rezerves pulks papildināja frontes pozīciju pulkus, kad tie kaujās cieta zaudējumus. Visos astoņos aktīvajos latviešu strēlnieku pulkos kopā bija 30 – 35 tūkstoši strēlnieku un aptuveni 1000 oficieru. Latviešu strēlnieku bataljonu (pulku) iekļāva XII. armijā, kas atradās Ziemeļu frontē. Latviešu bataljonu un pulku tiešais uzdevums - aizsargāt Rīgu no vācu karaspēka. Latviešu bataljoni kopā ar Sibīrijas strēlniekiem jau kopš 1915. gada rudens piedalījās visās kara operācijās un kaujās, kas notika Rīgas placdarmā.

Nebija viegli

Lai nodrošinātu ātrāku karavīru nogādāšanu uz frontes pozīcijām, pieņēma lēmumu pulku pārvietot [..]. Par vienu no izvēlētām vietām kļuva Valmiera. Atgriezos Tērbatā ar neatrisinātu problēmu, kā novietot mazajā Valmierā vairāk nekā 10.000 strēlnieku, ievērojot vēl to, ka pilsētiņa jau tā ir pārpildīta ar dažādām frontes aizmugures iestādēm. Līdz pirmā ešelona padošanai atlika mazāk kā 2 dienas. Dažas stundas pēc manas atgriešanās Tērbatā atbrauca arī no Valmieras turp izsūtītie vietraudži. Viss, ko pilsētas valde pie vislielākās pretimnākšanas mums varēja dot, pietika ne vairāk kā 1000 strēlnieku novietošanai, nerunājot jau nemaz par visām bataljona iestādēm. Prātojām jau par to, kā būvēt lielas zemnīcas, pēc frontes parauga, bet tas prasīja daudz laika un līdzekļu. Tā kā Valmiera atradās XII armijas rajonā, tad stājos atkal sakaros ar šīs armijas štābu un lūdzu atļauju vai nu būvēt zemnīcas, vai izvest bataljona vienības pa apkārtējām muižām, izmantojot muižu centru lielās telpas, bet līdz jautājuma galīgai izšķiršanai nolēmu pirmos ešelonus no vagoniem pārvest uz tuvāko pie stacijas mežu, jo pateicoties vēl diezgan siltam laikam, varēja pārnakšņot mežā arī bez teltīm, bet lietus gadījumā izbūvēt kaut kādus aizsargus no koku zariem.

VIENOTĀ SOLĪ.  Valmiera. Skats uz Rīgas ielu. Latviešu strēlnieku rezerves bataljona 4. un instruktoru rotas karavīri dodas uz Kokmuižu1916. g. septembrī. Foto no Valmieras muzeja krājuma