Dzimis februārī
Starp Latvijas vēsturē izcilākajām personībām noteikti ierindojams arī mūsdienu latviešu literārās valodas izveidotājs Jānis Endzelīns (1873 – 1961). Valodnieks dzimis 1873. gada 22. februārī Valmieras apriņķa Kauguru pagastā kā Mičkēna saimnieka Mārča (1819 – 1901) un saimnieces Kristīnes (dzimušas Grasman, 1842 – 1917) otrā atvase: pirms viņa tēva otrajā laulībā jau bija piedzimis vecākais brālis Hermanis (Enzeliņš, 1867 – 1953).
CĒLA PAMAZĀM
Valmiera. Brīvības iela Nr. 2. Burkānciems. Eleganta divstāvu ēka, kuru daudzi no mums ikdienā sauc par Putniņmāju — pēc kādreizējo īpašnieku Putniņu uzvārda.
Tā valmierieši nu jau vairākās paaudzēs sauc Latvijas brīvvalsts gados būvēto ziemeļnieciski atturīgo un glīto divstāvu dzīvojamo namu Pārgaujā Meža ielā 5.
Valmierā mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubam, uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8.
«Aiz balkona sevišķa izbūve kino mašīnām,» turpina laikraksta Valmierietis apskatnieks. «No balkona uz zāli un skatuvi paveras lielisks skats. Zāle pati par sevi nav palielināta, bet skatuve būvēta pilnīgi jauna. Plašāka. Ar ērtām un modernām dekorāciju novietošanas ierīcēm. Skatuves priekšā iebūvēta niša apmēram 20 mūziķiem.
PIE PŪKAS STŪRA
Pirms Otrā pasaules kara viena no iecienītākajām pilsētnieku satikšanās vietām Valmierā bijusi tā sauktais Pūkas stūris — vieta starp Rīgas ielas 17. un 19. numuru namiem, un Jurģu ielas sākumu.
1931. gads. Valmieras apriņķa priekšnieka amatu atstāja Jānis Ķīselis. Ar Iekšlietu ministra 23. marta rīkojumu bijušo virsnieku un policijas ierēdni iecēla par Rīgas policijas 8. iecirkņa priekšnieku. Viņa vietā amatā 7. aprīlī stājās Alfrēds Prauliņš no Madonas.
Visos laikos cilvēki tiekušies pēc biedrošanās. Valmierā jau kopš 1872. gada darbojās dziedāšanas biedrība «Dziesmu rota», bet kopš 1882. gada Viesīgā biedrība. Jaundibinātā organizācija kļuva par vienīgo oficiāli apstiprināto latviešu sabiedriskās darbības centru pilsētā. Biedrība iestudēja teātra izrādes, organizēja saviesīgos vakarus, zaļumu svētkus un koncertus ar vietējo un viesmākslinieku piedalīšanos. Tomēr par gaidītāko biedrības gada notikumu kļuva masku balles un karnevāli.
1698. gada 30. decembrī Valmieras draudzes mācītājs Johans Nikolajs Hardungens (Johann Nikolaus von Hardungen; mācītājs no 1696.g. līdz 1702.g.) pēc senas tradīcijas divu draudzes priekšstāvju klātbūtnē svinīgi atvēra ar trīs atslēgām nodrošināto baznīcas naudas lādi, tā saucamo «Dieva kasti», lai norēķinātos ar sanākušajiem kreditoriem un amatniekiem par aizritējušajā gadā pie baznīcas, skolas, mācītāja muižas un diakonāta veiktajiem darbiem.
Zemnieka dēls
Pagājušā gadsimta 20.-30. gados gandrīz ikviens valmierietis zināja sabiedriskā darbinieka un rakstnieka Augusta Melnalkšņa vārdu. Viņa vecāki bija Jānis Melnalksne no Valmieras apriņķa Valtenberģu pagasta Melnalkšņa un Elīze Julianna Bērztīss no Nikuča. 1876. gada 1. maijā (19. aprīlī pēc v. st.) Melnalksnī, netālu no toreizējā Mazsalacas miesta, pasaulē nāca ņiprs puisēns — Ādams Augusts.
Apriņķa pilsēta
Pēc noslēgtā Nīstades miera līguma 1721. gadā Vidzemi pievienoja Krievijas impērijas teritorijai. 18. gadsimta 30. - 70. gados iedzīvotāji joprojām trūcīgi un to skaits tik niecīgs, ka faktiski Valmiera vairs neatbilda pilsētas statusam. Pēc 1782. gada revīzijas datiem Valmierā tolaik 310 iedzīvotāju, no tiem — 246 vācieši. Vairākums pilsētnieku nodarbojās ar amatniecību vai sīktirdzniecību.
Pirms dažiem gadiem Valmierietī varējām lasīt vēstures entuziasta Gundara Rutka plašo apkopojumu par pilsētas ielām padomju laikā. Šoreiz par tām, kuras ieguva jaunus nosaukumus pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā un mūsdienās, atmodas laikā un pēc tās.
Jau rakstīju par vietējās latviešu biedrības rīkoto karnevālu “Lustes Ulmaņlaikos jeb nakts Gambijā”, kura norise un dalībnieku eksotiskie tērpi vēl ilgi nodarbināja valmieriešu prātus. Tam sekoja vēl viens ievērības cienīgs notikums: pilsētas kinoteātra “Splendid” īpašnieka Pētera Puriņa rīkotās 75 gadu dzimšanas dienas viesības 1934. gada 22. februārī — ar lūgtiem viesiem, puķēm, dāvanām, dzērieniem un smalkām uzkodām.
Pērn aprīlī jau rakstīju par leģendāro Gustava V braucienu 1929. gadā, šoreiz — par mūsu tuvāko kaimiņu igauņu viesošanos. Jiri Jāksons izkāpa Valmieras stacijā. Četrus gadus vēlāk šis cieņas apliecinājums no Zviedrijas karaļa puses valmieriešiem diemžēl aizgāja secen... Ar laiku šo svarīgo personu un viņu svītu sagaidīšana folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, un, kā jau vienmēr, ir izvēle: ticēt vai ne.
Ar ministra gādību
Stāstījumu par pirmskara Valmieras nozīmīgākajām būvēm pabeigšu ar skaistāko un iespaidīgāko no tām – tagadējo Vidzemes Apgabaltiesas ēku, agrāko tiesu namu, kuru svinīgi atklāja tieši pirms astoņdesmit gadiem, 1938. gada 1. novembrī.
Pirms 90 gadiem Teju vai gadsimta garumā valmierieši pamatoti lepojas ar stalto un krāšņo Piensaimnieku sabiedrības namu. Jauno koppienotavu uzcēla pēc Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienības izstrādātā projekta. Kopējās izmaksas sākotnēji plānoja ap 120 tūkstošiem latu. Pie plašām un gaišām telpām Rīgas ielas 41.b tika arī pilsētas bibliotēka un publiskā lasītava. Sapnis par modernu ražotni, kurā nonāktu vienuviet visas piena upes no apkārtējiem pagastiem, radās jau 1923. gada martā. Pārdesmit izlēmīgi zemnieki nodibināja Piensaimnieku sabiedrību. Pagāja vien pieci gadi, un, skat, pašiem sava kopā sanākšanas vieta!
Tā Valmieru uzrunātu Valmieras (Valkas) skolotāju semināra pedagogs, Latviešu biedrības kora diriģents, mūziķis Eduards Zicāns. Dzimis pirms 135 gadiem Rīgas apriņķa Paltmales pagasta Jaunžīguros, 1884. gada 28. septembrī (10. oktobrī pēc j. st.). Vecāki, lauksaimnieki Jānis un Līze, kristībās puisēnam deva divus vārdus: Eduards un Rūdolfs. Klātesošie krustvecāki un radi pat nenojauta, cik dramatiskiem pavērsieniem piesātināta un notikumiem bagāta izvērsīsies zēna dzīve!
Pirms 85 gadiem
1935. gada 16. aprīlī Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai. Kā par to dažas dienas vēlāk informēja laikraksts Valmierietis (Nr. 295., 1935.g. 17.04.), – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību pilsētas jaunākā parka tapšanā. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī, brašie liesmu savaldītāji patiešām arī uzsāka vērienīgus apzaļumošanas darbus ierādītājā teritorijā. Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un kas tieši stādīts, uzzinām no publikācijas „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos”: „Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Pēc projekta topošais parks savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība.” (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.).
Pirmā pasaules kara noslēgums Eiropā Latvijai nenozīmēja karadarbības beigas. Jau 1918. gada 22. novembrī, četras dienas pēc Latvijas Republikas izveidošanas – tās robežu šķērsoja Krievijas Sarkanā armija. Vēl pēc mēneša, 22. decembrī, padomju valdības karaspēka daļas ienāca Valmierā. Sākās pusgadu ilgs revolucionāro pārkārtojumu un politisko aktivitāšu piesātināts dramatisku pārmaiņu laiks. Turīgākie valmierieši bažījās par savu un tuvinieku drošību: par mantas konfiskāciju darbaļaužu vajadzībām jau bija parūpējušies vietējās Izpildu komitejas centīgie darbinieki, bet ne mazāk dedzīgi strādāja arī kara tribunāls, kurš pilsoņu lietas par kontrrevolucionāru darbību vai piederību pie baltgvardiem skatīja līdz pat 25. maijam. Par vienu no pēdējiem lielinieku terora upuriem kļuva Pauku māju saimnieka Zaķa vecākais dēls. Kauguru muižas nomniekam Jānim Zaķim (1861-1919) nāves sodu izpildīja tikai dienu pirms Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem, jo...esot simpatizējis Ulmaņa Pagaidu valdībai.
Šoreiz stāsts par leģendāro Zviedrijas karaļa braucienu no igauņu zemēm līdz Rīgai. Interesanti, izkāpa vai neizkāpa karalis Valmieras stacijā? Vieni apgalvo, ka jā, citi — ka šis cieņas apliecinājums valmieriešiem tomēr gājis secen... Ar laiku šīs augstdzimušās personas un pavadošās svītas sagaidīšanas norise folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet, kā jau vienmēr, ir izvēle – ticēt vai neticēt!