Kas pašas rokām darināts
Pirmo apsveikuma kartīti LIGITA KRIEVIŅA izgatavojusi vien pirms pāris gadiem, lai pārsteigtu jubilejā kādu no saviem draugiem, bet nu jau šī nodarbe kļuvusi par nopietnu aizraušanos, kura nomierina, ļaujot sakārtot domas. Izrādot jaunāko kolekciju, Ligita atklāj, ka vienas kartītes tapšanai nepieciešams smalks roku darbs stundas garumā, bet pats interesantākais šajā stāstā ir paradokss, ka klasiskie rokdarbi — adīšana, tamborēšana — viņas straujajai dabai vienmēr bijuši vienaldzīgi, taču ar kartītēm esot pavisam citādi — šovasar pacietīgi gatavotas galda kartes māsīcas, pēc tam arī dēla kāzām.
Nu jau Ligitas darinājumi tiek veltīti ne tikai savējiem, bet arī vietējiem pasūtītājiem — tos var nopirkt vienā centra veikalā, bet nupat krietna partija aizceļojusi uz Ziemassvētku tirdziņu Gīterslo apriņķī. No krāsām vismīļākās — baltā ar zilo, šogad vairākos darbos parādījušās arī baltā ar zaļo, taču pašai meistarei šķiet, ka Ziemassvētkiem tomēr vairāk piestāv baltā ar zilo. Iedvesmu smeļoties cilvēkos, Ligita sabiedrībā vienmēr cenšas būt smaidīga un starojoša: «Ja raud, tad jāraud mājās vai mežā — ļaudīs jāiet ar smaidu, ka viss kārtībā!»
Ligitai patīk arī pētīt savus radurakstus — dzimtas koka saknes baznīcas grāmatās izdibinātas līdz 1732. gadam. Tāpēc arī viņa bieži ciemojas pie Marutas (Krastiņas) bibliotēkā. Pa vīra līniju Ligitai rados sanācis Lāčplēša ordeņa kavalieris Eduards Roķis, kura celtajā mājā Ķoņu pagasta Kociņos viņa patlaban dzīvo, savukārt vīra mamma izgājusi par sievu pie Krieviņa, līdz ar to tuva radiniece bijusi Kristīne Krieviņa no Valmieras 11 komjauniešiem, tāpēc Ligita spriež, ka ieprecējusies revolucionārā ģimenē.
LIGITA KRIEVIŅA: «Ornamentu līmēšana mani nomierina, žēl, ka dažkārt šai nodarbei pietrūkst stundu diennaktī.» Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv