Pa taciņu, pa taciņu
Mūsu tautai ir daudzas senas, no paaudzes paaudzē pārmantotas, tikumos iesakņojušās un ar godbijību cieņā turētas tradīcijas. Viena no tām — grantētie celiņi lauku sētu pagalmos, māju priekšā gar ziedošu ceriņu, jasmīnu, flokšu un pujeņu kupenām, no istabas uz klēti, uz kūti un arī sirsniņmāju. Tādas pašas arvien koptas grantētas taciņas izsenis bija parkos, ap baznīcu un arī mirušo atdusas vietās — kapsētās. Tā bija pieņemts!
Katras kārtīgas lauku saimnieces goda lieta bija pirms sestdienas un svētdienas izravēt un nogrābt savas sētas kājceliņus, jo tie savā ziņā bija viena no latviskās mājvietas vizītkartēm. Ienākot vai iebraucot pagalmā, celiņi uzreiz pateica, kāda saimniece tad te darbus un ļaudis izrīko. Kopta taka latvietim arvien bijusi kaut kas vairāk par vietu staigāšanai. Ne velti sinonīmu vārdnīcā vārdam taka ir tik daudz nosaukumu: teka, tacīte, kājtaciņa, kājtaka, celiņš, kājceliņi, celīte, stidziņa, stiga, kājstidziņa un pat jaukais mīļvārdiņš — stidzīte, kas nozīmē taku no istabas uz klēti.