Vispirms cilvēktiesības, tikai pēc tam katalāņi
Eiropas Savienībai pamatīgu eksāmenu šajās dienās sarīko Katalonija. Vispirms jau ar 1. oktobrī Katalonijā pretēji Spānijas valdības aizliegumam izsludināto neatkarības referendumu, kurā 90 procenti balsojušo neatkarību atbalstīja. Iespēju piedalīties referendumā gan atrada vien 42% no 5,3 miljoniem balsstiesīgo. Rezultātus būtiski ietekmēja, ka Spānijas premjers Marjano Rahojs, lai panāktu iespējami mazāk vēlētāju piedalīšanos referendumā, izlēma lietot vardarbīgu policijas spēku. Uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu un lielākajām šī reģiona pilsētām atsūtītie policisti rīkojās brutāli. Simtiem cilvēku, kas stāvēja rindās (pat tur tikai tautiskas dejas dejoja) pie izdemolēt nepagūtajiem balsošanas iecirkņiem, tika rauti ar varu prom, sisti ar stekiem, pret viņiem tika raidītas pat gumijas lodes un asaru gāze...
Šādus ne ar ko neattaisnojamus vardarbības skatus redzējām televīzijas ekrānos. Apbrīnojama pat katalāņu savaldība uz steku aizsākto naida runu neatbildēt ar proletariāta cīņas ieroci — bruģakmeni. Var vien ar bailēm domāt, uz cik vēl brutālāku rīcību Marjano Rahojs būtu gatavs, ja šie bruģakmeņi uz policistiem tiešām sāktu lidot. Nelidoja, kaut gan policisti traumēja vairākus simtus uz referendumu nākušo.