Pirmā pieredze — pašu aizdedzinātās zāles dzēšana

Vai zīmēšanai joprojām atliek kāds laiciņš?

Zīmējumi pa reizei top arī tagad. Viens no maniem plašākai publikai pieejamākajiem darbiem ir Līgas Siliņas un Gunas Ķiberes grāmatiņā «Tā runā Rūvenē» ievietotās ilustrācijas. Tas līdz šim ir redzamākais un manā skatījumā svarīgākais veikums.

Bet zīmējis esmu no bērna kājas. Mamma gāja jaunajiem pāriem par vedējmāti, un, kāzām gatavojoties, vajadzēja izgatavot galda kartītes un plakātus, ko saviem spēkiem arī darījām. Tā ka sākums meklējams jau tajos laikos. Protams, šis tas tika pārzīmēts, bet, to darot, piešāvu roku, un ar laiku radās pašam savs stils. Arī skolas laikā, kad kādā stundā kļuva garlaicīgi, klases biedri izdomāja citas nodarbes, man rokā bija pildspalva. Kad zīmēšanas stundās bija jāzīmē klusā daba, man pārējiem puikiem mūžīgi bija jāizpalīdz ar pirmo skici, lai vismaz izskatās pēc mantas, pašiem atlika tikai noēnot. Kam galīgi ar to zīmēšanu negāja, darbu paveicu no A līdz Z, taču savam darbam parasti pietrūka laika, to nodevu ar kavēšanos. Padomju armijā sanāca zīmēt sienasavīzēm. Kā jau dienestā bija ierasts — tie, kas mācēja zīmēt vai kādu instrumentu spēlēt, tika tādā siltākā vietiņā — kad jādara kāds nepatīkamāks darbs, man bija atruna, ka jāiet zīmēt.

Kas vislabāk padevās? Vai pēc dienesta arī savus kolēģus ugunsdzēsējus nācies zīmēt?

Protams, karikatūras. Jā, puiši ir lūguši no fotogrāfijas pārzīmēt portretu, bet tas paņem diezgan daudz laika, jo nopietnāk jāpiestrādā. Man kādreiz ir jautāts, kāpēc neesmu gājis uz mākslas skolu mācīties. Laikam jau zīmēšana nebija aicinājums numur viens, jo esmu nācis no tehniskas ģimenes un mani vienmēr interesējušas mašīnas, visādi dzelži, sports — tādas īsti vīrišķīgas lietas. Bet zīmēšana savā ziņā dzīvē ir palīdzējusi un palīdz. Joprojām patīk kādam kolēģim sagādāt pārsteigumu. Arī pantiņus apsveikumiem pats rīmēju, parasti tajos ieliekot savu humora devu, atļaujos arī nedaudz jubilāru paķert uz zoba.

EGĪLS KAUŽĒNS. Jāņa Līgata foto