Kā, manuprāt, Valmierai pietrūkst
PILSĒTA ir liela, un pašvaldība daudz dara, lai sakārtotu saimniecību, infrastruktūru, nodrošinātu pakalpojumus, lai viss darbotos kā pulkstenis. Sakārtota vide vairo labsajūtu un rada vēlēšanos uzkavēties, tātad te ir labi dzīvot.
Mums piedāvāta aktīva kultūras un sporta dzīve, ar iespēju baudīt un piedzīvot to katram savas rocības robežās. Varam piedalīties pašdarbības kolektīvos, studijās un pulciņos izkopt meistarību dažādās amatu prasmēs, vai mākslas studijās – zīmēšanas un gleznošanas māku. Te domubiedru pulkā stiprinās mūsu pašapziņa.
JAU KĀDU LAIKU mani nodarbina jautājums, kas veido mūsu piederības sajūtu Valmierai. Kur tā parādās, kas to stiprina un atbalsta?
Ir kāda mūsu identitātes daļa, kura daudz personiskāk iezīmē mūsu piederību vietai, bet ikdienā nepelnīti piemirsta. To dzirdam vārdos “Esmu Kārlienas puika… Mēs no Burkānciema… Es visu mūžu pa Jāņparku…”. Tie nav tikai mikrorajonu nosaukumi, tās ir ļoti personiskas attiecības ar vietu, kur ir manas mājas.
KATRĀ MIKRORAJONĀ snauž kopienas spēks, kas var pastāvēt par savām vērtībām, apzināt un sargāt savu kultūrvēsturisko mantojumu, stiprināt savu piederību vietai un pilsētai. Lai to aktivizētu, vajadzīgs kopienas pulcēšanās centrs, telpa un vadītājs, atbildīgā persona, kur, bez īpašiem noteikumiem par obligātu pelnīšanu, atnāk cilvēki, piemēram, šahu uzspēlēt, reizi nedēļā tēju iemalkot kopā ar kādu interesantu valmierieti, vai vietējais amatiermākslinieks iekārto darbu izstādei. Interešu kopas, kam nav savas telpas, šeit noteiktos laikos to rezervē savām aktivitātēm. Notiek komunikācija, socializēšanās, veidojas pleca sajūta. Un tādi derētu Kārlienā, Burkānciemā, Pārgaujā, Jāņparkā.
PIE KLAVIERĒM. Brīvdabas kultūras akcija Pārgaujā. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv