Būs 95. pavasaris
«Nu, vecā, kā tev iet....» šos vārdus kopš neatminamiem laikiem divas bijušās kaimiņienes, draudzenes, likteņa biedrenes ir izteikušas gandrīz katrā aprīļa mēnesī, kad viena ir kļuvusi vecāka un otrai vēl līdz savai gadu mijai palikušas vien pāris nedēļas un, protams, arī kad viena no otras nebija pārāk tālu. Šogad aprīlis ir īpašs, jo abas kundzes sagaidīs jau 95. pavasari. Bet viņas mums ir vēl īpašākas, jo dzīves mīlestību iemācījušās tēva sētā, izbridušas pazemojuma un rūgtuma dubļus, atgriezušās mājās un joprojām ir mūsu vidū.
Adas stāsts
1923. gada 27. aprīlī Valmieras pagasta «Pauņu» saimnieka Jāņa Zēmeļa mājās sevi pieteica meita Gaida, bet turpat netālu «Žuburu» saimnieka mājās jau 11. aprīlī bija piedzimusi meita Ada Puriņa. Nu jau sen savus uzvārdus abas ir nomainījušas pret savu vīru uzvārdiem Meldere un Pabērza, bet liktenis viņu pavedienus bieži ir sasējis kopā, vismaz kamoli ir ritējuši blakus. Abas savās ģimenēs augušas kā vienīgās meitas, abām ir bijuši divi brāļi, kas māsām vienmēr ir bijuši blakus, kamēr tas viņiem bija ļauts.
Pirmie burti grāmatā reizē ar darba mīlestību pret dzimto zemi tika apgūti tēva sētā, bet tad — pagasta skola, darbošanās mazpulka organizācijā, kur katram mazpulcēnam mājās bija ierādīts savs zemes pleķītis, kurš pilnībā bija pašam jāapstrādā: jāuzrok, jāsataisa vagas, jāiesēj, jāravē, jānovāc raža un rudenī jāpiedalās ražas skatē. Mazpulcēnam bija jāmāk gan govis slaukt, gan zirgu iejūgt, gan strādāt uz lauka, gan apkopt mājas soli, un to viņas abas prata.
Pēc pagastskolas abu ceļi šķīrās. Gaida devās uz Jaungulbenes mājturības vidusskolu, pēc tam uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kur ieguva zootehniķes diplomu, bet Ada pēc mācībām Valmieras ģimnāzijā devās uz Feldmaņa mājturības kursiem Rīgā, pēc kuru beigšanas mācības turpināja Tukuma skolotāju kursos. 1944. gadā Ada uzsāka skolotājas gaitas Kocēnu pamatskolā, kur nostrādāja trīs gadus. Viņa 1946. gadā uzsāka mācības neklātienē Universitātes Ģeogrāfijas un dabas zinību fakultātē, vēlāk sāka strādāt Viesturskolā par skolotāju. Bet pienāca 1948. gada 29. janvāra vakars, kas Adas dzīvi apgrieza ar kājām gaisā: čeka – Stabu ielas stūra māja – centrālcietums – piespriesti 10 gadi nometnēs: Mordovija, Buhto Vaņina, Magadana.
AMŪRAS APGABALĀ. Gaida (vidū) ar izsūtījuma biedriem. Foto no personiskajiem arhīviem
Skumji, ka cilvēki izplata ne līdz galam oatiesus stāstus, bet citi asarām acīs tos lasa un tiem notic. Žēl.